Sadzīves rūpju nomākts zvirbulis skrien no viena darbiņa uz otru, spārniņus vēcina, nes zariņus ligzdiņas pielabošanai, meklē tārpiņus putnēniem, un laiku pa laikam palūkojas debesīs, kur lepni planē ērglis un, nodomā: -" Re, cik skaisti lido, nekur nesteidzas..." Beidzot kādā brīvā mirklī zvirbulis paceļas augstu debesīs pie lepnā putna un pavaicā par to, ko sen gribējis uzzināt: - "Ērgli, AK, ērgli, kurp TU tik skaisti lido?" Ērglis domīgi palūkojas uz zvirbuli un skumjā balsī novelk: - "Velns viņu zina..." | ||
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru