Pēc šiem vārdiem jūs jau būsiet izlēmis – turpmāko tekstu lasīt vai ne. Pēc
kādiem kritērijiem jūs vadījāties? Un, galvenais, kā to izdarījāt: ar sirdi
vai ar prātu, ņemot talkā intuīciju vai izanalizējot savu laika budžetu? Bet
ja nu, neizlasot tekstu, jūs pieļaujat kļūdu? Iespējams, jaunākās zinātnieku
atziņas jums palīdzēs: jo vairāk ir ko apdomāt, jo mazāk būtu par to jādomā.
Izklausās paradoksāli, bet gudras izvēles pamatā ir tieši šī atziņa.Stāvoklis Moro ciltī bija kļuvis tik nožēlojams, cik nu nožēlojams tas
vispār var būt. Nelielā Sahelas zonas malā dzīvojošā ganu cilts, kas kopš
neatminamiem laikiem ar savu liellopu ganāmpulku bija migrējusi no vienas
ūdensšķirtnes pie otras, pa ceļam audzējot prosu, cieta badu. Cece mušas
bija inficējušas ganāmpulku ar nāvējošo tripanosomozi, sausums bija
iznīcinājis prosas laukus, bet bērni bieži mira jau zīdaiņa vecumā, turklāt
tikai retais pieauguša cilvēka vecumu sasniegušais cilts pārstāvis nodzīvoja
ilgāk par piecdesmit gadiem.
Tad kādā dienā grupa cilvēku sāka rūpēties par cilts nākotni. Viņi raka
akas, lai padzirdinātu ganāmpulku, iznīdēja cece mušas un izveidoja
veselības aprūpes dienestu. Tādējādi viņi panāca, ka īsā laikā cilts dzīves
apstākļi jūtami uzlabojās. Taču pagāja 20 gadi – un moro ciltij klājās vēl
smagāk kā senajos grūtajos laikos. Sākumā, pateicoties kaitīgo mušu
iznīdēšanai un mākslīgi apūdeņotajām ganībām, liellopu skaits bija
palielinājies, taču drīz augošajam ganāmpulkam ganības kļuva par šaurām.
Lopi bija izdzēruši sausas akas un noēduši visu zāli. Īslaicīga stāvokļa
uzlabošanās tika panākta, izrokot dziļākas akas – taču tas savukārt
veicināja ātrāku gruntsūdeņu izsmelšanu. Tā kā mirstība bija strauji
samazinājusies (pateicoties veiksmīgajai veselības aprūpei), cilts pārstāvju
kļuva aizvien vairāk, bet ūdens daudzums, ar ko viņiem bija jāiztiek,
aizvien saruka. Jau drīz cilti piemeklēja nākamā bada katastrofa. Un šoreiz
– vēl postošāka nekā visas iepriekšējās.
Vai to visu noteica virkne nepareizu lēmumu? Nē, jo vispārzināmus aplamus
spriedumus izdara ikviens, un šoreiz tas gadījās moro cilts palīgiem.
Laimīgā kārtā tā bija nevis īstenība, bet Bambergas universitātes
Teorētiskās psiholoģijas institūtā (Vācijā) veikta datorsimulācija. Šeit jau
30 gadus ar līdzīgiem uzdevumiem kā moro cilts scenārijā pētnieki analizē
menedžeru, uzņēmumu konsultantu un studentu lēmumu kompetenci. Šādos
virtuālos pārbaudījumos eksperimenta dalībniekiem jāizvēlas viena no
daudzajām rīcības stratēģijām un tad jānoraugās, kā dators paātrinājumā
izspēlē tās sekas ilgākā laika periodā. Un, kā apgalvo pētnieciskais
vadītājs Dītrihs Derners, "bieži tās ir patiesi traģiskas". Pozitīvi ir tas:
ja kļūst pārāk šausmīgi, datoru jebkurā brīdī var vienkārši izslēgt.
Taču mūsu lēmumi ir īsti, ar reālām sekām, un nereti tie izraisa neparedzētu
kaitējumu. Salīdzinot ar šauro un iepriekš noteikto taciņu, pa kuru caur
dzīvei virzījās cilvēku senči, mūsu priekšā paveras sarežģīts iespējamo
dzīves ceļu tīkls. Tāpēc smadzeņu pētniekus un psihologus ļoti interesē
veids, kā cilvēki pieņem lēmumus. Pēdējos gados izpratne par to, kāpēc mēs
domājam tieši tā, kā domājam, kļuvusi skaidrāka. Zinātnieki nonākuši pie
secinājuma: veiksmīgu lēmumu pieņemšanai eksistē vairākas stratēģijas.
Iekšējais autopilots
Satriecošus rezultātus uzrāda, piemēram, radikāla lēmumu pieņemšanas procesa
saīsināšana. Šajā ziņā cilvēkiem ir nenovērtējama pieredze: ikdienā mēs
pieņemam līdz pat 100 tūkstošiem lēmumu, un lielākoties tas viss notiek
zemapziņā.
Pētnieki lēš: cilvēks apzinās tikai 0,1 procentu no tā, ko paveic viņa
smadzenes. Tas ir pat apbrīnojami, cik veiksmīgi mēs pa dzīvi taustāmies ar
pārējiem 99,9 procentiem. Bet patiesi pārsteidzoši ir tas, ka bieži vien
ātri un intuitīvi lēmumi izrādās veiksmīgāki nekā rūpīgi pārdomātie.
Neskaitāmus nenovērtētās zemapziņas kompetences pierādījumus pēdējos gados
ir apkopojis amerikāņu psihologs un lēmumu pieņemšanas teorijas eksperts
Gerijs Kleins.
Piemēram, ievērības cienīgs notikums, kas atgadījās kādam Klīvlendas
ugundzēsēju priekšniekam. Viendien viņš kopā ar savu komandu ieradās uz
izsaukumu, kur dega vienstāva ēka. Šķita, ka liesmas nāk no virtuves.
Ugunsdzēsēji izgāza durvis, virtuvē izritināja šļūtenes un trakojošo liesmu
mēļu virzienā raidīja tonnām litru ūdens. Viss izskatījās pēc ierasta
ugunsgrēka, tomēr liesmas nerimās un tikai turpināja trakot. Pāris sekundes
apjukušie vīri stāvēja kā zemē iemieti, līdz piepeši priekšnieks nelabā
balsī iebrēcās: "Tūlīt visi ārā!" Tikko ugunsdzēsēji bija pametuši ēku,
mājas grīda brīkšķēdama iebruka. Izrādījās: ugunsgrēka izcelšanās vieta bija
nevis virtuve, kā sākumā bija domāts, bet gan pagrabs tieši zem tās. Ja
uguns likvidētāji tur būtu uzkavējušies vēl pāris sekundes ilgāk, tad kopā
ar pirmo stāvu būtu iegāzušies dzīvā peklē.
Visvairāk Kleinu šajā stāstā fascinēja nevis dramatiskā ugunsdzēsēju
izglābšanās, bet gan tas, ka pēc tam priekšnieks nemaz nevarēja pateikt,
kāpēc tā ir rīkojies. Taču Kleins bija ļoti ieinteresēts un noorganizēja ar
vīru vairākus sarunu seansus. Tajos izdevās rekonstruēt, ko priekšnieks
šajās liktenīgajās sekundēs domājis. Pirmkārt, uguns bijusi neierasti
karsta. Otrkārt, viss liesmojis gandrīz bez kādas skaņas, kas savukārt neiet
kopā ar lielo karstumu. Tas, ko vīrietis nosauca par sesto prātu, patiesībā
bija zemapziņa: sekundes simtdaļās tā šīs informācijas druskas apkopoja
saprātīgā modelī, no kā izdarīja vienīgo pareizo lēmumu.
Pirmā veiksmīgo lēmumu stratēģija – seko savai iekšējai balsij, un, jo
skaļāka tā ir, jo ātrāk rīkojies! Tas atmaksājas! To rāda ne tikai
ugunsdzēsēju, bet arī sportistu, pilotu un autopircēju pieredze. Ir
pierādīts: vislabāko sitienu profesionāli golfa spēlētāji izdara tad, kad
viņiem netiek dots laiks sitienu pārdomāt. Pieredzējuši šahisti figūru
konstelācijā intuitīvi paredz figūru izvietojumu, pirms ir izdarīti daudzi
gājieni. Gaisa spēku piloti tiek trenēti ar mākslīgu pieredzi, proti,
lidojuma simulatoros visas iespējamās situācijas – dzinēja apstāšanās,
ugunsgrēks, ienaidnieka lidmašīnas uzbrukums un tā tālāk – tiek izspēlētas
tik ilgi, līdz fiziskās un garīgās norises piloti ir automatizējuši un visas
potenciālās krīzes situācijas spēj atrisināt pat aizvērtām acīm.
Lēmumus pieņem jūtas
Zemapziņai pa spēkam ir vēl kas vairāk. Pēc pirmās šķirošanas tā informāciju
vēlreiz sadala pozitīvajā un negatīvajā, par svarīgu kritēriju ņemot faktu,
vai līdzīga pieredze pagātnē saistīta ar prieku un labām emocijām vai ar
bailēm un riebumu. Tā, piemēram, autopircēju var ietekmēt sen aizmirsti
laimes mirkļi piknikā, kurā ģimene devusies sarkanā folksvāgenā, vai arī
panisku baiļu sajūta, kas pirms 20 gadiem piedzīvota sarkanā sporta mašīnā
autoskolas braukšanas nodarbībā. Citiem vārdiem sakot: zemapziņa informāciju
pārtulko emocijās, un no tām sekundes simtdaļās izveidojas vienkārši, ātri
un intuitīvi izvēles ieteikumi. Tas ir ilgu laiku nenovērtēts, bet ģeniāls
un ekstrēmi efektīvs aparāts, kura valoda ir jūtas.
Berlīnes psihologs Gerds Gigerencers, kas jau gadiem cīnās par zemapziņas
reabilitāciju, skaidro: "Evolūcijas gaitā cilvēka smadzenes sasniegušas tādu
meistarību, ka noderīgus secinājumus veikli izdara pat no niecīgas
informācijas daudzuma." Zinātnieks uzskata, ka ilgu laiku par labas izvēles
ienaidniekiem uzskatītās jūtas nav nekas cits kā koncentrētas zināšanas.
Mūsu zemapziņa darbojas pēc tā saucamajiem heiristikas pamatnoteikumiem, bez
kuriem mēs noslīktu ikdienas iespaidu un informācijas jūrā. Pasaule ir pārāk
sarežģīta, lai to saprastu. Šī iemesla dēļ cilvēki izmanto vienkāršu triku:
vispārina ne tikai gadiem krātu pieredzi, bet arī vienreiz notikušus
emocionālus atgadījumus. Tas nozīmē: jebkas, kas vienreiz piedzīvots, tiek
interpretēts kā vispārpieņemts. Neticami bieži šis triks darbojas
apbrīnojami sekmīgi. Heiristika mūs vada, ne tikai pērkot mašīnu, bet arī
flirtējot, braucot ar masīnu – vienvārdsakot, visur, kur mūsu limbiskā
sistēma var izmantot salīdzināmo pieredzi.
Padomdevēji iesācējiem
Tomēr, kad spēlē ienāk jauna veida faktori, neveiksmi piedzīvo pat
visuzticamākā intuīcija. Piemēram, uz iesācējiem golfā tie likumi, kas
novērojami pieredzējušiem profesionāļiem, neattiecas – tie ir pat pretēji.
Jo apzinātāk iesācējs pirms sitiena pārdomā savas tūlītējās kustības, jo
precīzāks būs sitiens. Tādējādi iesācēji izpilda lēmumu pieņemšanas
stratēģiju numur divi: visur, kur trūkst salīdzinošās pieredzes (un
situācija nav pārāk nepārredzama), tiek pieslēgta apziņa. Tā analizē un
sadala problēmas, ar kurām zemapziņa viena pati galā netiek. "Tas ir kā
padomdevēju štābs," tēlaini salīdzina vācu smadzeņu pētnieks Gerhards Rots.
Turklāt atrisinājums ir pareizāks, ja domāšanā tiek iesaistīts dialektiskais
process – tieši tādā nozīmē, kā 19. gadsimtā to formulēja filozofs Georgs
Vilhelms Frīdrihs Hēgelis. Šādā procesā pirmajai atbildei jeb tēzei tiek
pretnostatīta atšķirīga atbilde jeb antitēze un no tām izveidota vidējā
atbilde jeb sintēze. Šveiciešu psihologu Stefana Hercoga un Ralfa Hertviga
2009. gadā publicētajā pētījumā, ko zinātnieki veica ar 101 studentu,
atklājās: ar grupas iekšējiem par un pret cilvēki iegūst kolektīvo gudrību.
Mēs ņemam vērā citu pretējās domas un iebildumus un tādējādi uzlabojam savus
lēmumus.
Abi šveiciešu zinātnieki šo metodi nosaukuši par dialectical bootstrapping,
piesaucot leģendu par baronu Minhauzenu. Viņš apgalvoja, ka reiz izvilcis
sevi no purva pats aiz savām zābaku siksnām (angliski: bootstraps) vai arī
aiz matiem. Fiziskajā pasaulē tas, protams, nav iespējams, turpretī
mentālajā gan: proti – apsverot lēmumus, saskaņā ar Hercoga un Hertviga
idejām cilvēks pats sevi mierīgi var pacelt augstākā līmenī. Te uzreiz
jāpiebilst, ka tas nevar notikt spontāni un dotā metode pareizi jāapgūst.
Apzinātai problēmu analizēšanai ļoti būtiska nozīme ir arī sadzīvē. Kā
pierādīja Ņujorkas psiholgs Toms Tailers, tiesas procesos lietā
neiesaistītas personas par svarīgāku uzskata procesā iesaistīto cilvēku
rīcības izvērtēšanu nekā pašu sodu.
Apziņas vājās vietas
Nelaimīgā kārtā domāšanas un tiesu aparātam ir vēl kāda kopīga iezīme: tie
abi ir vienlīdz apjomīgi. Lai arī no kopējās ķermeņa masas smadzenes aizņem
tikai 2–3 procentus, tās patērē vairāk nekā 20 procentus enerģijas. Risinot
sarežģītus uzdevumus, galvas lauzīšanai aiziet pat 70 procenti organisma
kaloriju – šo faktu var apstiprināt ikviens, kas kaut reiz ir gatavojies
svarīgam eksāmenam.
Lai šo veikumu izmantotu pēc iespējas efektīvāk, gadu tūkstošu gaitā mūsu
smadzenes izveidojušas un pilnveidojušas metodi, kā atvieglot domāšanas
aparāta darbību. No limbiskās sistēmas uz lielajām smadzenēm no visas
signālu gūzmas tās nosūta tikai nelielu daļu. Tad lielajās smadzenēs tie
tiek apzināti apstrādāti un pēc tam detalizētu lēmumu priekšlikumu formā
atkal nosūtīti zemapziņai. Visu, kam nav nepieciešama īpaša uzmanība,
smadzenes apstrādā zemākajā līmenī, domājošo smadzeņu garozu procesam nemaz
nepieslēdzot – piemēram, ceļu līdz darbam mēs atrastu pat aizsietām acīm. Ja
nebūtu šīs enerģijas taupīšanas metodes, katru reizi, piesēžoties pie
automašīnas stūres, mēs izplūstu tādos pašos baiļu sviedros kā pirmajā
autoskolas braukšanas nodarbībā.
Tomēr arī pamatīga pārdomāšana nenieka nelīdz, ja nesakrīt lēmumu parametri
– piemēram, ja mēs nepamanām svarīgus faktus, izdarām aplamus vērtējumus vai
kaut ko vienkārši neņemam vērā. Kā rāda neskaitāmi pētījumi, tieši šajā
punktā mēs esam īsti meistari. Tipiska kļūda, ko pieļāva arī palīgi moro
cilts scenārijā: cilvēki par zemu novērtē atgriezenisko saiti un
kompleksitāti.
Tā kā cilvēki nav datori, viņi maldās neskaitāmos apkārtceļos. Psihologs
Dītrihs Dērners uzsver: "Mēs ignorējam faktu, ka bieži vien saskaramies ar
sistēmām, starp kurām savstarpēji saistīta ir ļoti liela daļa, ja ne viss."
Un tas nepārtraukti rada aizvien jaunas grūtības.
Lēmumi par nākotni
Pilnīgi nepārredzama situācija kļūst tad, kad jāpieņem lēmums par savu
personīgo nākotni. Diezgan uzjautrinošajā un vienlaikus patiesi nomācošajā
grāmatā Klupiens laimē (Ins Glück stolpern) Hārvarda universitātes psihologs
Daniels Žilbērs skaidro, kāpēc viss vienmēr izvēršas citādi, nekā esam to
iedomājušies. Galvenais iemesls: "Cilvēkam ir nosliece iedomāties nākotni
pēc iespējas līdzīgāku tagadnei, tāpēc mūsu iztēlē tā nenovēršami izskatās
kā viegli sašķobīta tagadnes versija." Diemžēl reālie notikumi nevadās pēc
fantāzijām, pat vēl trakāk – to nedarām arī mēs paši. Cilvēks, kas tikko
sācis darba gaitas, sapņo, ka pēc 40 darba gadiem mierīgi baudīs vecumdienas
Maljorkas salā, un nemaz nav ņēmis vērā faktu, ka jau pēc 20 gadiem viņš
varētu domāt un just pilnīgi citādi nekā šodien.
Attiecībā uz privāto nākotnes lēmumu trāpīgumu mēs līdzināmies
artilēristiem, kas ar iebetonētu lielgabalu tēmē pa ārkārtīgi kustīgiem
mērķiem – un katru mīļu reizi patiesā izbrīnā konstatējam, cik reti mums
izdodas tajā trāpīt. Pat vispārliecinātākajiem nākotnes plānotājiem, kas par
savu turpmāko rīcību ir tik droši, ka reiz pieņemtam lēmumam ir uzticīgi
līdz mūža galam, jārēķinās, ka vismaz 30 procentus agrāk vai vēlāk pieņemto
lēmumu nāksies koriģēt. Starp citu, arī tikko noslēgtai laulībai šķiršanas
risks ir 30 procenti.
Izvēles mokas
Amerikāņu psihologs Berijs Švarcs nepiekrīt atziņai, ka lielākas izvēles
iespējas garantē lielāku apmierinātību. "Mūsdienās izvēle ir pārāk liela,
tāpēc cilvēkus nepamet sajūta, ka viņš kaut ko ir izdarījis nepareizi,"
savus uzskatus pamato pasniedzējs no Svartmora koledžas Pensilvānijas štatā
ASV. "Pat ja jūs esat izdarījis lielisku izvēli, šaubas, vai nebija
iespējama vēl labāka, apmierinātību noēd," pārliecināti saka pētnieks.
Ikdienā ar izvēles mokām mēs sastopamies iepērkoties: daudzi moderni Eiropas
lielveikali pircējiem piedāvā vairāk nekā 10 tūkstošus preču, savukārt
Amerikas Savienoto Valstu lielveikali pircējus aplaimo ar 40 tūkstošiem
piedāvājumu (lai apmierinātu ikdienas vajadzības, pilnīgi pietiktu ar 150).
Jo apjomīgāka izvēle, jo lielāks risks iegrimt paššaustīšanas purvā.
Intensīva izvēle ir cieši saistīta ne tikai ar lielākām cerībām (kas gandrīz
neizbēgami tiek pieviltas), bet arī ar lielāku skaitu alternatīvu, ar kurām
pircēji netiek galā. Vai es patiešām izvēlējos vislabāko? Varbūt tomēr tur
bija kas vēl labāks? Kā būtu bijis, ja es būtu izvēlējies citādi?
Intuīcija un apziņa – kopā tās ir stipras
Mums klātos labāk, ja mēs ievērotu lēmumu pieņemšanas stratēģiju numur trīs:
par un pret argumentu izsvēršanai noteiktu striktu laika limitu – vienalga,
vai tās būtu nedēļas vai dienas. Pēc tam vajadzētu likt lietā vecu un
pārbaudītu metodi: ar pieņemto lēmumu izgulēt vienu nakti – šajā laikā mūsu
zemapziņa rāmi un mierīgi paspēj sašķirot visus argumentus. Tāpēc arī bieži
labas idejas dzimst nākamajā rītā atslābinātā noskaņojumā, piemēram,
mazgājoties dušā. Zemapziņa automātiski pārbauda, vai argumenti saskan ar
pieredzi, vērtībām un jūtām, un tad dziļi iegarenajās smadzenēs, kas ir
daudz vecāks smadzeņu reģions par smadzeņu garozu, tā pieņem lēmumu.
Nīderlandiešu psihologs Apa Daiksterhoiss iesaka, lūk, ko: "Apkopojiet visu
svarīgo informāciju un tad uz brīdi to vienkārši aizmirstiet. Dariet kaut ko
citu un domāšanu atstājiet zemapziņas ziņā – ir pierādīts: šādi jūs
pieņemsiet vislabāko lēmumu."
Daži Daiksterhoisa kolēģi uzskata, ka pēdējo vārdu vienalga saka zemapziņa.
"Lēmums, ko mēs beigās pieņemam, vienmēr ir emocionāls," atzīst smadzeņu
pētnieks Rots. Lai arī tas izklausās visai neticami, patiesībā racionāli
lēmumi vienkārši neeksistē – eksistē tikai racionāli apsvērumi!
Vai tas nozīmē, ka mēs izšķiramies tikai par tiem lēmumiem, kas dziļi mūsos
jau sen ir pieņemti? Filozofu un smadzeņu pētnieku vidū par šo jautājumu
tiek asi diskutēts. Te vispirms vajadzētu tikt skaidrībā ar pavisam citu
jautājumu – ko mēs domājam, sacīdami: es izvēlos brīvi? Vai aiz tā slēpjas
uzskats, ka mēs lēmumus varētu pieņemt patiešām neatkarīgi no savas
pieredzes, motīviem un uzskatiem? Tas, protams, nozīmētu, ka beigu beigās
mēs rīkojamies bez kāda pamatojuma. Vai tomēr tas nozīmē, ka rīkojamies
saskaņā ar savu pārliecību – ka cilvēks "var darīt to, ko grib," kā teica
Šopenhauers, "bet nevar gribēt to, ko grib"?
Emocionālo komandu centrāli, kas atrodas iegarenajās smadzenēs, ir grūti
uzlauzt pat psihoterapeitam, hipnotizētājam un narkotikām. Pārsvarā
zemapziņa mums patiešām ir un paliks pilnīgi neapzināta. Protams, daži šo
apstākli izmanto savā labā...
Labākā stratēģija – pieņemt lēmumus ar prieku
Šiem aplamajiem lēmumiem vistiešākajā veidā trūkst tā, ko psihologs Dītrihs
Dērners nodēvējis par operatīvo inteliģenci: zināšanas, kurā situācijā kurš
lēmums ir pareizākais. "Kad es varu akli uzticēties savai zemapziņai, un
kuros gadījumos viss būtu rūpīgi jāapsver? Un cik ilgi tas jādara? Māksla
pieņemt pareizos lēmumus slēpjas tieši operatīvajā inteliģencē."
Savā eksperimentu laboratorijā Dērners vēro noteiktu profesiju grupu
pārstāvju kompetenci. "Menedžeri mūsu simulācijās bieži guva sliktākus
rezultātus, nekā no lēmumu pieņēmējiem varētu gaidīt," uzsver psihologs,
"tomēr menedžeri vienmēr ir krietni priekšā studentiem, kam lēmumu
pieņemšanā vēl nav ne mazākās pieredzes." Dērners pieļauj, ka pragmatiskā
kompetence varētu būt arī daļēji iedzimta, proti – "tā izpaužas nosvērtībā,
kas menedžeriem liek atslābināties un tādējādi nonākt pie pareizā
izšķiršanās modeļa. Par menedžeriem cilvēki kļūst, pateicoties šai
īpašībai."
Taču lielu daļu operatīvās inteliģences var arī iemācīties – jo vairāk
lēmumu atkal un atkal tiek pieņemts, jo vairāk kļūdu pieļauts un no tām
mācību gūts, jo veiksmīgākas izvēles cilvēks izdarīs. Tas, kas lēmumus
pieņem ar prieku (stratēģija numur četri), nonāks arī pie labākiem
ilgtermiņa lēmumiem.
Pārāk kompleksas problēmas mūs paralizē
Kaut arī cilvēka smadzenes meistarīgi prot izvairīties no tieša
apdraudējuma, piemēram, vāli vicinoša konkurenta un badaina zobenzobu
tīģera, tālāku risku tās novērtēt atsakās. Tieši tas dalībniekus pievīla arī
moro cilts eksperimentā.
Piemēram, uz tiešu teroristu uzbrukumu mēs reaģējam ar pilnu spēku un
apņēmību, tieši tāpat, kā to būtu darījuši mūsu senči, – skaidro Daniels
Žilbērs. Taču planētas sasilšana nemēģina mūs nogalināt – diemžēl. "Ja
klimata pārmaiņas būtu ierocis, ko pret mums pavērsis nikns diktators, mēs
ar pilnu krūti mestos cīņā." Par klimata pārmaiņām mēs lielākoties dzirdam
neskaidru zinātnisko izteikumu formā, kas turklāt bieži vien ir formulēti
vēlējuma izteiksmē un attiecas uz kaut kādu tālu visas planētas nākotni – šī
kompleksitāte cilvēka smadzenes vienkārši pārslogo. Pat ja mēs saņemtos un
mēģinātu tajā visā iedziļināties, kā skaidro Žilbērs, statistikas un
ziņojumi cauri jūtu vārtiem līdz smadzenēm netiktu. Emocionālos mehānismus
tie neskar, savukārt neemocionālos zemapziņa automātiski uztver kā kaut ko
nesvarīgu.
Šī iemesla dēļ, mēs pieņemam visriskantāko no visām iespējām – proti,
nedarīt tikpat kā neko. Mūsu operatīvā inteliģence atsakās pieslēgties tieši
šādā būtisku lēmumu pieņemšanas brīdī. Attiecībā uz cilvēku spriešanas spēju
tas ir diezgan satriecošs fakts. Bet ir arī kāda optimistiskāka vēsts: tas,
kā mēs ar šo faktu rīkosimies, ir un paliek vienīgi mūsu lēmums.
Raksts pilnā apjomā lasāms GEO jūlija numurā
Zinām jau zinām, ka darām sev pāri, regulāri neizguļoties, neveselīgi ēdot,
