Не тратьте жизнь свою на тех, кто вас не ценит,
На тех, кто вас не любит и не ждёт,
На тех, кто без сомнений вам изменит,
Кто вдруг пойдёт на "новый поворот".
Не тратьте слёз своих на тех, кто их не видит,
На тех, кому вы просто не нужны,
На тех, кто, извинившись, вновь обидит,
Кто видит жизнь с обратной стороны.
Не тратьте сил своих на тех, кто вам не нужен,
На пыль в глаза и благородный понт,
На тех, кто дикой ревностьюпростужен,
На тех, кто без ума в себя влюблён.
Не тратьте слов своих на тех, кто их не слышит,
На мелочь, не достойную обид,
На тех, кто рядом с вами ровно дышит,
Чьё сердце вашей болью не болит.
Не тратьте жизнь свою, она не бесконечна,
Цените каждый вдох, момент и час,
Ведь в этом мире, пусть не безупречном,
Есть тот, кто молит небо лишь о вас!
2010. gada 28. febr.
Есть тот, кто молит небо лишь о вас!
2010. gada 23. febr.
Pieņemiet to, kas ir, jeb kā dzīvot laimīgi?
Pirmais iemesls, kādēļ ciešam un esam nelaimīgi, ir mūsu vēlme redzēt dzīvi tādu, kāda tā patiesībā nav.
Tā būtībā ir galvenā problēma. Mēs vēlamies, lai mūsu dzīve ir tāda, kāda tā patiesībā nav. Mēs gribam neiespējamo.
Padomājiet par to.
Vai nevēlaties neiespējamo? Teiksim - mūžīgu dzīvi šajā ķermenī. Vai negribat? Un vai negribat vienmēr justies labi un izskatīties lieliski, un būt jebkuras situā¬cijas noteicējam? Vai negribat būt spēcīgs un vesels un nekad neslimot, nejust nogurumu vai sāpes? Negribat gūt panākumus visā, ko darāt? Un visi jūs mīl un ciena, lai notiktu kas notikdams. Un vai negribētos, lai... Jā, laikam pietiek - domājot par to, saraksts sanāk tāds pagarš, vai ne?
Bet realitātē ir cita dzīve. Vai pazīstat kādu, kurš dzīvo mūžīgi un nepazīst nāvi? Kādu, kurš nekad neslimo un nenoveco? Droši vien ne, jo reālajā dzīvē šādu cilvēku nav. Realitātē mēs redzam, kā cilvēki ienāk šajā pasaulē un aiziet no tās, kā zaudē spēkus, noveco un mirst. Tāda ir šīs pasaules kārtība.
Kas attiecas uz mīlestību un atzinību - reālajā dzīvē ne visi cilvēki mūs mīl un atzinīgi novērtē, lai kā mēs to vēlētos, un ne vienmēr darbi veicas, lai kā mēs censtos. Tā vienkārši ir.
Patiesība dzīve, kādu lielāka daļa no mums dzīvo, viss vienkārši notiek. Tā teikt - notikumi un cilvēki uzrodas mūsu ikdienā. Un ari to nosaka norises kārtība, ko lielākoties mēs nespējam kontrolēt. Vienu dienu līst lietus, nākamajā - spīd saule. Ko mums iesākt ar to? Vienu dienu cilvēki atnāk, bet nākamajā viņi aiziet. Allaž mainīgi cilvēki un lietas. Mūždien mainīgi. Kāpēc tā - varētu rast ne vienu vien skaidrojumu, bet, lai kā mēs to skaidrotu, realitātē šķiet, ka dzīve rit savu gaitu un viss vienkārši notiek. Realitātē jūs esat šeit un tagad kā šīs mainīgās ainas daļa neatkarīgi no iemesla. Tieši šajā ķermenī, kas dara tik daudz aizraujoša - vilina jūs ceļojumos, mazgā trau¬kus, mīl, dodas uz darbu, vada automašīnu, bet arī saslimst, nogurst, noveco un visbeidzot - mirst.
Tas ir tik noslēpumaini... bet - noslēpumaini vai ne - tā tas notiek.
Kas par dzīvi!
Tad kādēļ gan uztraukties?
Kādēļ mēs nevaram ļaut dzīvei vienkārši ritēt pašai savu gaitu un priecāties par tās plūsmu, kādēļ visu laiku tajā iejaucamies? Tā vairums no mums dara, vismaz es - diezgan bieži.
Kā mēs iejaucamies tajā? Lielākoties mēs to sabojājam, vienkārši cīnoties pret dzīves ritumu.
Īsāk sakot - mēs visu saputrojam, pretojoties tam, kas notiek.
Mēs iejaucamies plūsmā, iestāstot sev, kā visam jānotiek, bet patiesībā dzīve nenorisinās tā, kā mums šķiet, ka būtu jānotiek. Punkts. Viss.
Pretošanās rada spriedzi
Kāds tam sakars ar laimi?
Tiešs. Pretošanās notiekošajam rada spriedzi. Pastāvīga pretošanās realitātei padara mūs nervozus un nogurdina. Un tieši to mes darām, kad domājam, ka visam jānorisinās citādi. Mēs pretojamies šim brīdim. Mēs sakām "nē" esošajam. Būtībā mēs sakām, ka lietainā dienā jāspīd saulei. Jūs jau zināt, cik liela tam jēga. Ko mēs varam iesākt pret lietainu dienu? Jau pati doma, ka jāspīd saulei, kad patiesībā līst, liek mums justies pieviltiem un nelaimīgiem. Labāk samierināties ar nejauko laiku un nopirkt lietussargu! To nav grūti saprast attiecībā uz laika apstākļiem. Bet kā ir, kad tas skar citas mūsu dzīves jomas, piemēram, attiecības vai mūsu ķermeni? Kas notiek, ja kaut kas noiet greizi un jums šķiet - tā nu gan nevajadzētu būt? Kas tad notiek? Jūs pretojaties tam, kas ir. Un kā jūtaties rezultātā?
Eksperiments
Veiksim eksperimentu.
Padomājiet, kā jūs justos, ja tikai dažas minūtes nepretotos visam, kas norisinās! Nē, es nejokoju, izsakot šo priekšlikumu. Būtībā tas ir ļoti interesants eksperiments. Tāpēc ļausimies tam un izbaudīsim, kā mēs justos, ja nepretotos esošajam un ja vienkārši nevarētu pretoties notiekošajam. Ja mēs kaut mirkli ļautu visam notikt, necīnoties pret to.
Ļaujieties šai idejai un domas pavērsienam, un jūs atklāsiet, ka tas savā ziņā atbrīvo.
Pamēģināsim!
Vispirms atlieciet grāmatu malā, ļaujieties šai domai un nākamās divas minūtes paraugieties uz notiekošo no cita skatpunkta. Vienkārši pasakiet sev: "Nākamās divas minūtes es nepretošos notiekošajam. Es visā pilnībā ļaušos tam, kas notiek. Lai kas tas būtu, es to vienkārši pieņemšu." Piemēram, ja jums sāp galva vai jūtaties slikti, varat vienkārši sev pateikt:
"Es necīnīšos pret faktu, ka man sāp galva un es jūtos draņķīgi. Es necīnīšos ar savām galvassāpēm vai to, ko mans ķermenis šobrīd dara. Es nepretošos diskomfortam, ko izjūtu, un nedomāšu, ka kaut kas nav kārtībā, jo nejūtos tik labi, kā man, manuprāt, vajadzētu justies. Tāpat neiestāstīšu sev, ko šīs neērtības varētu nozīmēt. Neiztēlošos arī, ka nolikšos gultā ar gripu vai ka smadzenēs ieperinājies audzējs. Nē, es vienkārši ļaušu visam notikt un pieņemšu to, kas šajā mirklī norisinās. Bez jebkāda viedokļa par notiekošo." Lūdzu, pamēģiniet tūlīt.
Šo pāris minūšu laikā jūs, visticamāk, jau gandrīz uzreiz sajutīsiet milzīgu atbrīvotību. Nav svarīgi, cik draņķīgi jums ir šobrīd, - mirklī, kad pieņemsiet notiekošo, sajutīsiet, ka viss jūsos atslābst un ieņem pareizo vietu. Jūs izjutīsiet klusu mieru.
Diezgan pārsteidzoši, kas notiek, kad maināt savas uzmanības mērķi.
Kāpēc? Tāpēc, ka viss notiek, kā tam jānotiek. Un notiek tieši šajā brīdī. Kad jūs to pieņemat, ar pārsteigumu atklājat, ka ir tikai miers un jūs jūtaties laimīgs - par spīti problēmām.
Tikai doma jūsu prātā
Tā mēs atklājam, ka mūsu pieredze ir tikai mūsu domu rezultāts. Kad mēs pretojamies, iestāstot sev, ka visam jānotiek citādi, nekā tas risinās, mēs liekam sev justies slikti. Tas ir vienīgais, ko panākam. Gan iekšējās, gan ārējās norises ir tikai norises. Bet tas, kā mēs uztveram šīs iekšējās un ārējās norises, liek mums justies labi vai slikti, laimīgiem vai nelaimīgiem.
Lielākoties mēs neapzināmies, ka attiecībā uz notiekošo rīkojamies šādi. Mēs neapzinām notiekošo un tūlīt metamies savā notikumu skaidrojumā vai savos stāstos, kas bieži ir šausminoši paredzējumi, pamatojoties uz pagātnes nosacījumiem un mūsu uzskatiem par dzīvi, ko nekad neesam apšaubījuši. Un te nu sākas cīņa pret realitāti - un arī visas izrietošās ciešanas.
Mēs nobiedējam sevi līdz nāvei vai arī padarām trakus ar visiem saviem "vajadzētu": "Man vajadzētu justies labāk", "man vajadzētu vairāk enerģijas", "man vajadzētu to izdarīt". Mēs lieliski mākam šaustīt sevi ar visiem šiem "vajadzētu". Bet realitāte ir tāda, kāda ir, un pārējais ir tikai domas mūsu prātā. Un domas nav nekas vairāk kā tikai notiekošā interpretācija. Tās neietver mūsu pieredzi, bet tikai skaidrojumu par notiekošo. Un mūsu skaidrojums ir tas, ko piedzīvojam. Cik bieži mēs iegūstam pieredzi patiesi, nefiltrējot caur savām domām un uzskatiem?
Kad sapratu to, piepeši ieraudzīju dzīvi un visu notiekošo citām acīm.
Redzēju, cik daudz sāpju un ciešanu man sagādā manis pašas pretošanās esošajam. Redzēju, kā mani skaidrojumi un izdomājumi kavē mani piedzīvot dzīvi un skatīt notikumus tādus, kādi tie ir patiesībā. Šī jaunā apziņa palīdzēja man sākt raudzīties uz notiekošo daudz tiešāk - bez vecajiem stāstiem.
Nekas ārējs...
Tad arī sapratu, ka ārēji notikumi un lietas nevar mūs uztraukt. Iespējams, dzirdot šo domu pirmo reizi, to grūti saprast un pieņemt, tomēr tā ir patiesība. Nekas ārējs nevar mūs uztraukt, jo patiesībā mēs piedzīvojam tikai savas domas un stāstus - un gandrīz nekad realitāti, kas ir ap mums. Mēs izdomājam un stāstām sev stāstus par to, ko notikumi, cilvēki un lietas nozīmē, un tad mums arī nākas savus stāstus izdzīvot. Tā ir mūsu vienīgā pieredze.
Mes iestāstām sev, ka šis notikums nozīme to vai šo un ka tas ir kaut kas slikts, bīstams vai dzīvību apdraudošs, un tad to arī piedzīvojam. Bet notikums ir tikai notikums - bez nozīmes vai īpašas vērtības vienā vai citā veidā. Un šī patiesība attiecas uz visiem notikumiem, arī nāvi.
Ja ar šo ideju nākas sastapties pirmoreiz, jums droši vien tā šķiet šokējoša un pārlieku izaicinoša. Zinu, jo arī man tā joprojām ir šokējoša un izaicinoša, lai gan apceru to jau krietnu laiku. To grūti saprast un pieņemt, jo tā liek krasi mainīt visu, ko esam sapratuši par dzīvi un kas mums mācīts. Tomēr tāpēc tā nekļūst mazāk patiesa.
Un, ja tā ir patiesa, sekas sniedzas ļoti tālu un, par laimi mums, ir brīvību veicinošas. Ja tā ir patiesa, un mana pieredze man to apliecina, tas nozīmē, piemēram, ja jums vai man ir smaga slimība - teiksim, vēzis vai izkaisītā skleroze - vai kāda cita tā sauktā "nopietnā" problēma vai fizisks trūkums, - mēs varam būt tikpat laimīgi kā tie, kuriem nav šādu tā saukto problēmu. Jo tikai mūsu skaidrojums par notiekošo var padarīt mūs nelaimīgus. Vienīgi stāsts, kuru mēs sev stāstām par šo situāciju nozīmi, var padarīt mūs nelaimīgus. Jo patiesība ir, ka šajā mirklī - nav svarīgi, kāda ir mūsu problēma, - mēs joprojām elpojam, mēs esam šeit un dzīve joprojām turpinās. Mūsu nelaime rodas tajā brīdī, kad mēs sevi salīdzinām ar citiem cilvēkiem vai to, kas, mūsuprāt, mums būtu jādara un jājūt konkrētajā brīdī. Bet, ja mēs pārstājam salīdzināt, - kas paliek?
Ja mēs atmetam savas domas par notiekošā jēgu -kas mums ir? Es nerunāju šobrīd par pareizo vai nepareizo, bet tikai par to, kas faktiski notiek.
Pirmais, ko vienmēr ievēroju, kad ļauju savam prātam atslābt no prātojumiem, meklējot notiekošā jēgu, - tas piepeši nomierinās. Nākamais, ko pamanu, - tagad un šeit esmu tikai es. Un viss. Šis brīdis ar visu tajā notiekošo. Saules siltums manā sejā. Vai šis brīdis, mazgājot traukus. Vai lūkojoties ziedos vāzē sev blakus. Vai šis brīdis, kad sēžu pie datora.
Tas arī viss.
Vienkārši un dabiski.
Dzīve. ,
Miers.
Laime.
Patiesībā mēs varam dzīvot laimīgu dzīvi neatkarīgi no situācijas, kādā esam. Jo, kad atmetam savus skaidrojumus par notikumiem, atklājam, ka laime mums ir dabiska. Mums dabisks stāvoklis. Iespējams, ka mūs audzināja, mācot domāt citādi, - ka mūsu laime ir atkarīga no veselības, ārējiem apstākļiem, laba izskata vai naudas summas bankas kontā. Bet tā nav taisnība.
Mēs varam dzīvot neatkarīgu, laimīgu dzīvi, jo laime ir mums iekšēji dabiska esības forma. Tai nav nekāda sakara ar veselību, naudu vai panākumiem. Patiesībā tai nav nekāda sakara ar visu, kas ir ārpus mums, jo mēs varam izdzīvot tikai savas domas, un tas nozīmē, ka nekas ārējs nekādā veidā nevar ietekmēt mūsu laimi, ja vien paši to nepieļaujam. Tikai mūsu skaidrojums par to, kas notiek, var ietekmēt to, ko izjūtam. Tā arī ir dzīve. Jūsu dzīve būtībā ir jūsu skaidrojums par notiekošo. Mana dzīve (vai varētu teikt - manis piedzīvotais) ir mans notiekošā skaidrojums. Un tas nozīmē, ka mums ir darīšana ne ar neko citu kā vienīgi ar mūsu domām, - un nekas cits kā tikai mūsu domas var kavēt mūs dzīvot laimīgu dzīvi jau šajā brīdī.
Prātu biedējošs atklājums, vai ne? - ka mums nav neviena cita, ko vainot, izņemot pašu domas. Un, lai gan šo viedokli esmu paudusi visās savās grāmatās, šī pārliecība turpina augt tāpat kā mana izpratne par šo vienkāršo patiesību - nav neviena cita , ko vainot, izņemot paša domas.
Fragments no B. Bergeres bestsellera " Vai tava dzīve ir laimīga?"