Kādu dienu kokonā parādījās maza spraudziņa. Kāds vīrs sēdēja un vairākas stundas skatījās uz taurenīti, kā viņš cīnās, lai dabūtu savu ķermeni cauri mazajam atvērumam. Pēkšņi izskatījās, ka taurenītis vairs nespēj izlauzties, šķita, ka tas ir ticis tik tālu, cik spēja, un ka tālāk vairs nevar tikt. Vīrs nolēma taurenim palīdzēt. Viņš paņēma šķēres un atvēra kokonu. Taurenis viegli tika ārā, taču tam bija nīkulīgs ķermenis un krunkaini spārni. Vīrs turpināja skatīties, jo viņš domāja, ka jebkurā mirklī spārni atvērsies un kļūs skaisti, bet taurenīša ķermenis kļūs stingrs. Taču nekas tāds nenotika. Patiesībā taurenītis turpināja visu dzīvi rāpot ar neattīstītu ķermeni un čokurainiem spārniņiem. Taurenis tā arī nesāka lidot.
Tas, ko vīrs savā laipnībā un labas gribas vadīts nesaprata, bija tas, ka ierobežojošais kokons un cīņa, lai izkļūtu cauri šaurajai spraudziņai, ir veids, kā taureņa spārnos tiek ievadīts šķidrums, lai tie būtu gatavi lidojumam, tiklīdz taurenis būs ieguvis brīvību no kokona. Ja mums ļautu iziet cauri dzīvei bez jebkādiem šķēršļiem, tas sakropļotu mūs. Mēs nekļūtu stipri, kā varētu būt bijuši. Un nekad nespētu lidot...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru