2011. gada 9. aug.

Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sevis

Esmu padauza jo es velku... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
1. Esmu padauza, jo es velku šortus un kreklus uz lencītēm.
Esmu kuce jo neļauju sevi... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
2. Esmu kuce, jo neļauju sevi pavedināt.
Esmu mele jo nestāstu par... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
3. Esmu mele, jo nestāstu par sevi pilnīgi visu
Esmu stulba jo dažkārt man... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
4. Esmu stulba, jo dažkārt man nav taisnība.
Esmu neglīta jo man nav... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
5. Esmu neglīta, jo man nav perfekta seja
Esmu mauka jo man ir daudz... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
6. Esmu mauka, jo man ir daudz draugu - puišu.
Esmu kaitinoša jo neesmu... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
7. Esmu kaitinoša, jo neesmu pietiekami mierīga.
Esmu garlaicīga jo neesmu... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
8. Esmu garlaicīga, jo neesmu pietiekami aktīva.
Esmu neveiksminiece jo... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
9. Esmu neveiksminiece, jo neesmu tavas grupas draudzene.
Esmu feiks jo lielākoties... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
10. Esmu feiks, jo lielākoties esmu laimīga.
Esmu dīvaina jo neesmu... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
11. Esmu dīvaina, jo neesmu tāda kā tu.
Esmu naiva jo esmu jaunāka... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
12. Esmu naiva, jo esmu jaunāka par tevi.
Esmu iedomīga jo esmu... Autors: konnfekte Tu vari kritizēt mani cik vēlies, bet domas paturi pie sev
13. Esmu iedomīga, jo esmu apmierināta ar savu dzīvi.
 

 

2011. gada 7. aug.

(без темы)

БУДЬ ПРОЩЕ И ПОПРАВЬ МНЕ КОРОНУ :))
 

 

2011. gada 3. aug.

Kam seko tu?

Dažas sievietes izvēlas sekot vīriešiem un dažas sievietes izvēlas sekot savam sapnim. Ja Tu nevari izvēlēties pa kuru ceļu iet, atceries, ka tava karjera nekad nepamodīsies no rīta un nepateiks, ka viņa tevi vairs nemīl.
 

2011. gada 2. aug.

?

I always wonder why birds choose to stay in the same place, when they can fly all over the world. Then I ask myself the same question.
 

2011. gada 21. jūl.

Saka, ka katrai no mums dzīve ir kā teātris. Tava skatuve ir tavas dzīves telpa, kur galvenā aktrise esi tu. Lai tu savā izrādē nebūtu tikai aktrise, kas izpilda citu norādījumus, mācies režiju.

Bērnībā esam pieradušas, ka kāds vienmēr pateiks, kā ir jādara, kas ir pareizi, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. Pieaugot arvien vairāk un vairāk tu sāc pati izlemt, analizēt, arī rūdīties un mācīties no kļūdām. Reizēm tas ir pat izdevīgi, ka tavā vietā viss tiek izlemts un negatīva rezultāta gadījumā tev ir uz ko norādīt ar izstieptu pirkstu, taču ieguvēja tu no tā noteikti neesi.
kontroli pār tavu dzīvi cenšas pārņemt vai jau ir pārņēmuši vistuvāk stāvošie cilvēki –
Visbiežāk labākā draudzene vai kolēģi darbā. Nereti gadās, ka no silti iekārtotās vecāku paspārnes veikli pārkāp vīra vai drauga radītajā ligzdiņā. Mainās vieta, bet ne tavas pozīcijas. Tā ir problēma, par ko gadu simtiem raksta arī slaveni autori, piemēram, Ibsens drāmā "Leļļu nams". Stāsts ir par sievieti, kura ilgus gadus paļāvusies uz citiem un tikai kāda gadījuma ietekmē saprot, ka pati nav bijusi noteicēja par savu dzīvi. Neskatoties uz to, ka ir pieaugusi, precējusies sieviete un trīs bērnu māte.
Mūsdienās gadās, ka liela ietekme pieder  sabiedrībai un videi, kurā dzīvo. Protams, bieži vien tas nenotiek apzināti, drīzāk „labu gribot" tu tiec pamācīta. Tomēr cik ilgi tu pakļausies ārējam spiedienam, neieklausoties sevī? Iemācies darīt to, kas patīk, baudīt, izjust un izlemt pati. Neviens cits nevar zināt, kā tev būs labāk. Nav jāiet un jādara tikai tāpēc, ka sabiedrības viedoklis ir noteicošais vai ka visi taču tā dara. Ja uzskati, ka neesi tāda, kādu citi gribētu tevi redzēt, kas par to? Neesi viena no pūļa, esi pamanāma. Daudzas sievietes ārēji ir patstāvīgas, taču patiesībā haotiski cenšas valdīt pār apkārt notiekošo.
Sievietes dzīvei jābūt harmoniskai, kur ir vieta savai pašizaugsmei,
veselībai, darbam, ģimenei un draugiem. Katrai no šīm lietām jāvelta pienācīga, bet ne pārspīlēta uzmanība, pēc saviem ieskatiem. Nav svarīgi, vai esi tikko sākusi savu patstāvīgo dzīves ceļu vai jau izveidojusi savu ģimeni un plaukstošu karjeru.
Lai savā pārliecībā būtu stipra un izdarītais būtu vienlīdzīgs ar vēlamo, sakārto savu dzīvi. Lai cik banāli tas skan, dzīvojam mēs tikai vienreiz. Lieliski, ja uzskati, ka tavā dzīvē viss ir perfekti. Bet varbūt aiz šķietama ideālisma un augsti pacelta deguna slēpjas kāds tavs klupšanas akmens, kura dēļ netiec tālāk.
Plāno savu laiku. Iemācies saplānot savus darbus, atpūtas brīžus, pasākumus. Rēķini tā, lai nekas netiktu atlikts uz pēdējo brīdi vai vēl trakāk – iekavēts. Ievies savā ikdienā rituālus, tas palīdzēs noturēt stabilitāti, ja arī kāda diena nenotiks gluži kā iecerēts. Ja pati precīzi sekosi darāmajiem darbiem, zināsi visus termiņus, nekavēsi un neliksi citiem uz sevi gaidīt, arī apkārtējo attieksme pret tevi mainīsies. Tā kā tu pati būsi sākusi cienīt sevi un savu laiku, arī pārējie cienīs un rēķināsies ar tevi.
Labs palīgs savas ikdienas sistematizēšanā būs plānotājs. Izvēlies sev ērtāko periodu, kā iedalīt darāmos darbus, lai kontrolētu savu laiku, - pa dienām, nedēļām vai varbūt tev pietiks tikai ar mēneša kalendāru.
Sāc patstāvīgi pieņemt lēmumus. Ik uz soļa tev jāpieņem kāds lēmums – ko ēst brokastīs, kādas tapetes pirkt, kurp doties brīvdienās, pieņemt darba piedāvājumu vai ne. Katra tava darbība sastāv no izvēles, reizēm lielākas, reizēm mazākas. Ir lēmumi, kas attiecas tikai uz tevi un kas attiecas arī uz citiem.
Lai pieņemtu pareizāko, jāprot domāt pāris soļus uz priekšu. Izdomā, kas notiks attiecīgā lēmuma rezultātā. Galvenais ir saprast, ka ik pa laikam nākas arī kļūdīties un mācīties no tā. Atzīt savu kļūdu ir grūti, bet to izdarot un labojot, tu kāp savā izaugsmē tikai uz augšu. Protams, apspriesties ar citiem cilvēkiem, kas, iespējams, ir pieredzējušāki, ir pat vēlams. Taču zini, ka galīgais lēmums vienmēr jāpieņem pašai, jo tevi neviens labāk nepazīst kā pati.
Pieņemot lēmumus tu uzņemies kontroli pār savu dzīvi,
kur noteicēja esi tikai tu.
Ja ir grūti sākt ar atbildīgiem lēmumiem, esi patstāvīgāka ikdienišķās lietās. Piemēram, nestāvi 10 minūtes pie kafijas stenda, domājot, kura būs stiprāka, kura garšīgāka... Pieņem lēmumu, nopērc to, kura šajā brīdī liekas labākā. Pēc tam redzēsi, kāda bijusi izvēle – bet tā bijusi tavējā.
Izvirzi mērķi. Viegli ir iet, ja zini, uz kurieni ej un kas tevi galamērķī sagaida. Tad tu esi nepārtrauktā procesā, kustībā, zini, ka tavas darbības nav bezmērķīgas. Ceļā uz mērķi tu izvērtē prioritātes, pārvarētās grūtības. Iespējams, ka iepazīsti labāk gan sevi, gan iesaistītos cilvēkus. Ļoti bieži beigās noietais ceļš izrādās svarīgāks par rezultātu. Un iegūtā pieredze – nenovērtējama.
Svarīgs aspekts, kas rodas, mērķi sasniedzot, ir pašapziņa. Tas ir pierādījums, ka tu vari. Atceroties savus iepriekšējos sasniegumus un grūtākos brīžus, kuriem esi tikusi pāri, ir viegli iet tālāk un cīnīties, ja šajā brīdī rokas ir nolaidušās un ticība sev zudusi.
Attīsti sevi. Brīdī, kad tu pārstāj mācīties, apgūt jaunas lietas, interesēties par nezināmo, tu nevis apstājies savā izaugsmē, bet sāc iet atpakaļ. Papildini savas zināšanas – apmeklē kursus, lasi grāmatas, izzini sevi. Attīsties ne tikai garīgi, bet arī fiziski.
Smadzenes un ķermenis ir visu laiku jānodarbina,
lai tie nezaudētu formu. Pārzinot dažādas tēmas, tev paveras iespēja komunicēt ar jauniem cilvēkiem, paplašināt savu paziņu loku.
Dzīvo sev, ne citiem. Katru dienu centies veltīt kaut 30 minūtes sev. Šajā laikā dari tikai to, kas liek tev justies labi un arī ļauj atpūsties. Parasti tā varētu būt grāmatas vai iemīļotā žurnāla lasīšana, lai atslēgtos no savas ikdienas, dienasgrāmatas rakstīšana domu sakārtošanai, varbūt pastaiga svaigā gaisā vai jebkas cits. Galvenais nosacījums ir būt ar sevi.
Pie šā punkta pieder arī
māka neuzņemties vairāk nekā spēj izdarīt.
Lai cik grūti tas reizēm būtu, ir jāprot pateikt „nē" brīžos, kad jūti, ka nespēsi citiem palīdzēt. Tev ir savs laiks, ko diemžēl, ja tev ir pārāk laba sirds, var izmantot ļaunprātīgi.
Vissvarīgākais punkts ir mīlēt pašai sevi. Lai kāda tu sev pati liktos, par tievu, par apaļu vai kāda citādāka, sevi ir jāmīl. Varbūt kādai liksies, ka tās ir muļķības. Taču viss notiek mūsu galvā. Tev var būt kājas īsākas, nekā tu gribētu, vai gurni pārāk plati, - ja tu pati sev patiksi, savu augumu nesīsi stalti un būsi pašpārliecināta, neviens to nepamanīs.
Visi skatīsies tavās mirdzošajās acīs, platajā smaidā un to vien gribēs, kā iepazīties ar šo starojošo būtni. Ja zini savas vājās vietas, atrodi arī labās. Ja tev ir skaisti mati, tad izcel tos.
Atrodi sevī to, kā nav citos.
Viss pārējais aizies otrajā plānā. Nebaidies būt tu pati!
Rūpējies par savu veselību. Nenodari tai kaitējumu ar pārmērīgām diētām vai pilnīgu ķermeņa pārslodzi. Zini, ka jutīsies tik labi, cik labi būs tavam fiziskajam ķermenim.
Vieglāk ir saprast, kā vajadzētu rīkoties, nekā izdarīt. Ir vajadzīgs laiks, lai strādātu ar sevi, ieklausītos savās sajūtās, un pieņemtu pareizos lēmumus. Nekad dzīvē viss nenotiek pēc scenārija, tāpēc ievies izmaiņas un neapstājies savā izaugsmē. Pat ja tas notiek palēnām.

2011. gada 23. jūn.

!!!

  • Sievietes ir enģeļi un ja kāds salauž viņām spārnus viņas 
  • turpina lidot... uz slotas! Viņas ir diezgan elastīgas tādā ziņā!
  • Nav sieviešu, kurām interesētu tikai nauda, ir vīrieši, kuri neko vairāk nespēj piedāvāt..
  • Pelnrušķīte ir pierādījums tam, ka jauns kurpju pāris var mainīt dzīvi
  • Tie, kuriem ir uz ko cerēt, bet nav ko zaudēt, ir bīstamākie cilvēki pasaulē. (E.Berks)
  • Cieņu iegūst neviss ar skaistu seju, bet gan ar raksturu
  • Ja prieks beidzas, tad meklē, kur esi kļūdījies.

2011. gada 21. jūn.

...

Pat ja laime uz mirkli par tevi piemirsusi, nekad pats neaizmirsti to. /Žaks Prevērs/
 

 

2011. gada 8. jūn.

Raugies pasaulē atvērtām acīm!

Dažkārt mēs redzam lietas tikai no vienas puses, un mēs to pieņemam par patiesību, lai gan patiesība bieži vien ir cita. Kad mēs uzzinām patiesību, mēs jūtamies samulsuši, jo nezinam kā reaģēt, tādēļ visideālākais liekas izprast problēmu pirms sākt rīkoties....

Raugies pasaulē atvērtām acīm!
Laime nav kaut kas, ko esi atradis, bet gan kaut kas, ko pats esi izveidojis.
Dzīve ir īsa, neiznieko to tādām lietām kā necieņa vai naids pret citiem..
 

 

2011. gada 13. maijs

Nedaudz par skumjo, bet (diemžēl) vienmēr vajag iemeslu, lai saprastu cik dārgi ir mūsu mīļie! Saudzēsim tos...

Ziniet, kāpēc pašnāvnieki nenonāk debesīs? Nē, ne jau tāpēc, ka atņēmuši sev dzīvību. Viņus soda par svešām dzīvībām. Viņu tuvo dzīvībām. Par nodarītām sāpēm saviem tuvajiem. Cik pagājušas dienas no tās liktenīgās dienas, es vairs neatceros. Laiks priekš manis vairs neeksistē. Tā te nav.
Es skaitīju iemeslus kāpēc to izdarīju. Toreiz man likās, ka tā ir vienīgā iespēja. Bet tagad es saprotu, ka es nemaz nevēlējos atrast citu ceļu. Es negribēju un izdarīju tā kā man bija vieglāk. Tagad kaut ko mainīt vairs nav iespējams. Ar vienu vieglu kustību es zaudēju ne tikai savu laimi, bet arī atņēmu to tiem, kuru mīlestību nespēju novērtēt laikus. Un tagad man nav attaisnojuma...
Pēdējais, ko es dzirdēju tas bija kliedziens. Kā? To nu es nezinu. Vēl bija lidojuma sajūta. Tāda viegla, viegla. Bet tomēr tik īsa, ko to praktiski nav iespējams izjust. Vairāk arī nekā.
Attopos. Mēģināju piecelties. Mežonīgas sāpes visā ķermenī. Paskatījos apkārt. Nespēju saprast, kur īsti atrodos. Pagāju dažus soļus uz priekšu. Tas ir parks, bet kā es te nokļuvu? Nespēju neko saprast. It kā visa diena būtu izkritusi no atmiņas. Nesaprotu pilnīgi neko. Ejot pa aleju saprotu, ka apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Pēkšņi aiz muguras dzirdēju troksni. Pagriezusies, ieraudzīju uz soliņa mazu puisīti. Dīvaini. Varu saderēt, ka pirms tam tur nebija neviena. Vairākas minūtes nostāvēju, lai paskatītos, kur tad ir bērna vecāki. Nevar taču mazs bērns būt parkā viens pats tik vēlā laikā. Taču neviens nenāca.
Tad es uzmanīgi piegāju pie viņa un apsēdos blakus. -Sveiks, mazais. Tu esi pazaudējis vecākus?-klusi jautāju. -Nē..-viņš atbildēja pat nepaskatoties uz mani. -Kur tad ir tavi vecāki? Kāpēc tu te esi viens? -Es gaidīju tevi..-viņš sacīja un paskatījās uz mani ar savām brūnajām ačelēm. Atbilde mani nedaudz pārsteidza, taču nepievērsu tam tik lielu uzmanību. Bērni daudz ko var pateikt. -Bet kā tevi sauc? -Nezinu. -Bet mamma taču tevi kaut kā sauc?-nedaudz apmulsusi jautāju. -Nekā nesauc. Man nav mammas. Iestājās pauze. Es nezināju ko man darīt tālāk. Atstāt bērnu tik vēlā naktī parkā es nevarēju. -Es tev gribu kaut ko parādīt!-Puisītis pēkšņi sacīja un piecēlās no soliņa. Viņš paņēma mani aiz rokas un mēs gājām pa parku. Pēc neilga laika mēs atradāmies pie manas mājas. -Tu šeit dzīvo?-jautāju puisītim. -Bet kur?-galvā nāca visādas domas,-kur man tevi aizvest? -Vairs nekur,-viņš vēsi atbildēja.
Gribēju jautāt vēl kaut ko, taču tajā brīdī atskanēja kliedziens. Pastījos uz to pusi, no kurienes tas nāca. Kliedza meitene. Viņa stāvēja jauniešu bariņā. Viņas sejā bija redzamas šausmas. Viņa parādīja ar pirkstu uz augšu, mēģināja kaut ko pateikt. Sekojot viņas žestam es sastingu. Astotā stāva logā stāvēja meitene. Pēc neilga brīža viņa paspēra soli uz priekšu. Mana sirds pārakmeņojās. Tajā pašā brīdī sāka valdīt haoss: daži kliedza, lai izsaucot ātro palīdzību, citi metās sniegt pirmo palīdzību. Taču es nespēju atraut skatienu no loga. Tajā mirklī man škita, ka es nedzirdu neko, izņemot savas sirds mežonīgos sitienus. Un arī neredzēju neko citu kā gaismu no tā paša 8 stāva. Mana dzīvokļa, manas istabas.
Katra minūte, katra sekunde bija neizsakām murgs, kuras no atmiņām izdzēst nav iespējams. Mans asiņainais ķermenis tēva rokās, māte un māsa asarās un ātrās palīdzības mašīna. Skrienu pa ielu projām no savas mājas. Pa vaigiem tek asaras. Mežonīgais vējš nežēlīgi sit pa seju. Smoku nost, mēģinu noslaucīt savas asaras. Pēkšņi blakus ieraugu to pašu puisīti.
 -Kas notiek? -Vai tad tu nesaproti?-naivi saka puisītis. Pamāju ar galvu, ka nesaprotu, bet varbūt nemaz negribu saprast. -Tu nomiri.. -KO?!-paliek vēl grūtāk elpot. –Tā nav taisnība! Tu melo! Tas nav iespējams! Dzirdi? Nav iespējams! -Bet vai tad tu tā negribēji? Vai tad tieši tāpēc tu nestāvēji pie tā loga? Galvā sajutu sāpes un acu priekšā redzu šo dienu. Skola, kliedzošā klases audzinātāja,smejošie klasesbiedru skatieni, skandāls ar māti, asaras, kaprīzes. -Kāpēc? -Kāpēc tu esi šeit? Ko tad tu gaidīji?-zēns sāka smieties. -Nezinu..-es apsēdos tur pat zālē,-es domāju, ka vairāk nebūs sāpju. Gribēju izbeigt šo murgu. -Taču tu kļūdījies. -Bet par ko? Vai tad es maz cietu? Par ko man tas viss? -Par ko?-viņš bija izbrīnīts, -Labi. Es tev parādīšu.
Klusējot devāmies pa kaut kādu ielu. Drīz mums priekšā parādās pelēka ēka. Tā ir slimnīca. -Kāpēc mēs esam šeit? -Tā vajag. Ejam. Ieejam iekšā un dodamies uz otro stāvu. Pie ieejas karājas plāksnīte: „Reanimācija." Tālāk ļoti apgaismots koridors. Baltas durvis ar palātu numuriem. Pie vienām no tām sēž mans tēvs ar rokām pieturot galvu. Viņš raud. Nekad nebiju redzējusi tēvu raudam. Man bija sāpīgi viņu tādu redzot. Bet tagad? Tagad viņa asaru cēlonis biju es. Nākamajā mirklī no palātas iznāca cilvēks baltā halātā. Tēvs piecēlās un kaut ko klusi viņa pajautāja. Atbildē ārsts papurināja galvu. -Mēs neesam spējīgi kaut ko iesākt. Viņas smadzenes jau ir atslēgušās. Jums atliek izvēlēties atslēgt sistēmu vai nē. Tēvs apsēdās uz krēslu. Viņa seja palika vēl bālāka. -Dievs! Par ko?-koridorā atskanēja kliedziens. -Ejam,-klusi sacīja ārsts,-jums ir jānomierinās. Viņš kaut kur to aizveda. Pa maniem vaigiem atkal tecēja asaras. Bija mežonīgi sāpīgi. Kaut kur dziļi manī. Gribēju iet viņiem līdzi, taču mazulis mani apstādināja. -Mums uz šejieni. Viņš ieveda mani palātā. Gultā gulēju es. Blakus sēdēja mamma un māsa. Nosēdēju ar viņām līdz rītam. 10:15 viss bija beidzies. Mana sirds apstājās. Uz viesiem laikiem.
Bēres bija jaunā kapsētā. Manam ķermenim skrēja pāri šermuļi. Paskatījos apkārt-ne viena krūmiņa, koka. Viss apkārt bija miris. Pārlaidu acis pāri pūlim. Tur ieraudzīju Rihardu. -Ko viņš te dara?-jautāju mazajam. -Viņš atnāca atvadīties no tevis,-viņš atbildēja. -Bet kāpēc? Kāpēc viņš ir šeit? -Tāpēc, ka tu biji viņam dārga. -Ko? Nē! Tu kļūdies. -Kāpēc?-mazulis jautāja. -Tāpēc, ka viņš mani ienīda! Tāpēc, ka es viņam nepatiku. -Tā nav. Cilvēks ne vienmēr ir spējīgs saprast otru cilvēku. Šoreiz kļūdījies tu. Tu baidījies ar viņu parunāt. Bet kāpēc tu domā, ka viņš nebaidījās? Tu izlikies, ka viņu nepamani. Kā tad viņš varēja zināt, ka tev patīk? Viņam bija bail, ka tu smiesies par viņa jūtām. -tas nav godīgi! Es nezināju!-es atslīgu pret auksto zemi. Nenovērsu savu skatienu no puiša. Viņš tā pat kā pārējie bija atnācis atvadīties no manīm. Visiem šiem cilvēkiem es kaut ko nozīmēju. Visiem viņiem bija slikti. No puiša sejas nolasīju skumjas, lielās sāpes. -Rihard,kāpēc tā?-klusi čukstēju. Kaut gan pat ja kliegtu-neviens mani nedzirdētu. Vienu brīdi puisis pagriezās uz manu pusi. Man šķita, ka viņš skatās tieši uz mani, man acīs. Viņa smukajās acīs bija redzamas asaras. Nespēju šeit vairs atrasties. Man sāpēja. Skrēju projām. Koku lapas traucēja. Parasti ap šo laiku tās vēl ir koku zaros, taču šoruden tās jau bija paspējušas nokrist.
Pagājis jau ne viens mēnesis, varbūt pat vairāki gadi. Bieži esmu mājās. Pie mammas. Sēžu istabas stūrī un skatos kā viņa klusi raud, lai nedzirdētu mana māsa. Viņa ir ļoti novecojusi. Acis kļuvušas ļoti skumjas un nogurušas. No asarām un bēdām. Bet viņa tomēr turas. Māsas dēļ. Bet tēta vairāk nav. Viņš netika tam pāri. Viņš sāka daudz dzert. Bieži pārmeta mammai manu nāvi. Abi bieži strīdējās. Pēc tam tēvs piedzērās un brauca, kur acis rāda. Vienreiz viņš neatgriezās. Bija liela migla un viņš netika galā ar mašīnu. Eju pa pilsētu. Apkārt neviena nav. Dažreiz uzpeld bildītes no manas dzīves. Esmu noilgojusies pēc mātes smaida. Ik pa laikam redzu kā māsa audzina savus bērnus. Es atdotu visu, lai būtu kopā ar viņiem. Domāju kā būtu bijis, ja nepieļautu to kļūdu. Taču neviens nespēj to labot.