No rīta :)

 

Un joprojām rīts ir mans vismīļākais laiks, kad pasaule vēl guļ, bet Zeme jau mostas. Tā ir mūzika, kas rodas klusumā – putnu čalas, lapu čaboņa vējā un sapņos iegrimušo cilvēku elpošana. Tad pasaule ir īsta – nav samākslotu smaidu, nepatiesu runu un viltotas steigas. Viss ir tik vienkārši un skaisti. Tādos brīžos cilvēki ir cilvēki – bez maskām. Un man tas tik ļoti patīk, jā, man patīk, kādi ir cilvēki, kad tikko ir pamodušies – izpūruši un patiesi; man patīk kafijas smarža rītos, kad tā vēl nav sajaukusies ar ikdienas automobīļu izplūdes gāzēm un meliem; un man patīk vēl tik daudz lietu un darbību, kas noris no rītiem. Kādēļ? Katra jauna diena ir sākums, sākums kaut kam labākam, tā ir dota, lai kaut ko izmainītu, lai būtu labāk. Lai cilvēki būtu cilvēki – tādi, kādi viņi ir, tādi, kādi viņi vēlās būt – vienkārši un patiesi. Lai dzīve būtu dzīve, nevis leļļu teātris. Kāds varbūt teiks – pasauli nevar izmainīt. Atbilde ir vienkārša – sāc ar sevi un savu pasauli! Jo tieši Tu, mans dārgais draugs, esi daļa no mums visiem.

 

 

 

Katrs no mums...

Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli trauki, kas bija iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.

Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš avota malā uzrunāja sievieti.

«Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.»

Vecenīte pasmaidīja: «Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma mājas izpušķošanai.»

Katram no mums ir kāds unikāls defekts. Bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi tik interesantu un vērtīgu. Jums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, meklējot viņos labo.

 

 

Brīnums

Maza meitenīte iegāja savā guļamistabā un izvilka no savas paslēptuves skapja dziļumos stikla burciņu. Viņa no tās izvilka sīknaudu un ļoti rūpīgi to saskaitīja. Trīs reizes, lai būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka ir saskaitījusi pareizi. Šeit nebija iespēju kļūdīties.
Uzmanīgi ielikusi monētas atpakaļ burciņā un aizskrūvēdama to, viņa izlavījās pa mājas durvīm un viena pati veica 6 kvartālu garo ceļu uz Rexall aptieku ar lielā un sarkanā Indiāņu Šerifa zīmi virs durvīm.
Meitenīte pacietīgi gaidīja, kamēr aptiekārs viņai pievērsīs uzmanību, bet tieši tobrīd vīrietis bija ļoti aizņemts. Tesa mīņājās uz vietas, lai radītu kaitinošu troksni. Nekā. Viņa iztīrīja savu rīkli ar vispretīgāko skaņu, kādu prata radīt. Tas neko nedeva. Tad viņa paņēma 25 centu monētu no burciņas un sāka to sist pret stikla trauciņu. Tas nostrādāja!
„Un ko tu gribi?", aptiekārs jautāja nokaitinātā balsī. „Es runāju ar savu brāli no Čikāgas, kuru es neesmu saticis mūžību", viņš turpināja, nemaz nesagaidot atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
„Nu, es gribu ar jums parunāt par manu brāli", teica Tesa tajā pašā nokaitinātajā tonī. „Viņš ir ļoti, ļoti slims. Un es gribētu nopirkt brīnumu."
„Kā, lūdzu?", izbrīnīti jautāja aptiekārs.
„Viņa vārds ir Andrejs un viņam ir kaut kas slikts, kas aug galvā. Mans tētis saka, ka tikai brīnums spēj viņu glābt. Tāpēc es gribu zināt- cik maksā brīnums?"
„Mēs šeit nepārdodam brīnumus, meitenīt. Man ir žēl, bet es nekādi nespēju Tev palīdzēt." aptiekārs teica, drusku nopūšoties.
„Paklau, man ir nauda, ko samaksāt. Ja ar to nepietiks, es sameklēšu pārējo. Lūdzu, tikai pasakiet, cik brīnums maksā."
Aptiekāra brālis bija labi ģērbies vīrietis. Viņš notupās pie meitenītes un jautāja- „Kādu brīnumu tavam brālim vajag?"
„Es nezinu," Tesa atbildēja, asarām lēni raušoties acīs. „Es tikai zinu, ka viņš ir ļoti slims un mamma saka, ka ir vajadzīga operācija. Bet mans tētis nevar par to samaksāt, tāpēc es gribēju lietot savu naudu."
„Cik daudz naudas tev ir?" jautāja vīrietis no Čikāgas.
„Dolārs un 11 centi" Tesa atbildēja tik tikko dzirdami. "Tā ir visa nauda, kas man ir, bet es varu dabūt vēl, ja tas ir nepieciešams."
„Kas par sagadīšanos!" vīrietis smaidīja. „Dolārs un 11 centi- tieši tik maksā brīnumi maziem brālīšiem."
Viņš paņēma viņas naudu vienā rokā un otrā satvēra viņas dūraini. „Aizved mani uz savām mājām. Es gribu redzēt tavu brālīti un satikt tavus vecākus. Apskatīsimies, vai man ir brīnums, kurš tev ir nepieciešams."
Labi ģērbtais vīrs bija Karltons Armstrongs, ķirurgs, kurš bija specializējies neiroķirurģijā. Operācija tika veikta bez maksas un jau pēc neilga laika Andrejs bija atgriezies mājās un jutās ļoti labi.
Mamma un tētis laimīgi stāstīja par notikumu ķēdi, pateicoties kurai, viss atkal ir kārtībā. „Tā operācija" Tesas mamma čukstēja, "bija īsts brīnums. Es prātoju, cik tā varētu izmaksāt?"
Tesa smaidīja. Viņa zināja, ka šis brīnums maksāja tieši vienu dolāru un vienpadsmit centus. Un vēl maza bērna ticība.

No angļu valodas tulkojusi Laura Rumbeniece

 

 

Kas tomēr ir svarīgākais?

 

Kādam bagātam un varenam karalim bija trīs dēli. Vecākais bija apdāvināts ar lielu fizisko spēku, viņš bija nosvērts, brīžiem augstprātīgs un uzpūtīgs. Vidējais dēls bija ātras dabas un inteliģents, bet mantkārīgs un pašpārliecināts. Trešais – visjaunākais, kaut arī bija mīļš,ātrs un atjautīgs, tomēr patstāvīgi bija vecāko brāļu izsmiets. Viņiem jaunākais brālis bija kā bērns, viņi pilnībā nerēķinājās ar viņu. Karalis, būdams gados vecs, apzinājās, ka viņam no savu dēlu vidus jāizvēl mantinieks.
Kādu dienu karalis pasauca dēlus pie sevis. Viņš teica: „Mani dēli, viens no jums būs mans mantinieks, bet es mīlu jūs visus vienādi un nezinu, kuru no jums izvēlēt. Tāpēc es nolēmu, ka mans mantinieks kļūs tas, kurš atnesīs man zaļo smaragda akmeni. Tas tiek sargāts dzelzs grotā ziemeļvalstī." Brāļi sastinga. Zaļais smaragda akmens bija visu bruņinieku sapnis. Līdz šim neviens no tiem, kuri devās meklēt šo akmeni, nav atgriezušies.
„Es dodu jums trīs dāvanas, kuras varēs jums palīdzēt. Lūk, mans spēks, šī zobena asmeni nevar salauzt", teica karalis, noliekot uz galda zobenu ar spīdošu asmeni.
„Šeit ir zelta monētas, kam tās piederēs, tas būs visbagātākais cilvēks virs zemes", teica karalis, noliekot blakus zobenam lielu monētu maisu.
Pēc tam viņš izņēma aploksni un teica: "Šajā konvertā ir vēstule, kurā ir visi vārdi, kādus es jums noteicu no jūsu dzimšanas brīža līdz pat šai dienai. Izvēlieties."
Vecākais dēls paņēma zobenu, vidējais – monētas, bet jaunākajam atlika vien vēstule. Nākošās dienas rītā viņi devās ceļā. Vairākus mēnešus viņi pārvarēja dažādus šķēršļus un visbeidzot nonāca pie visgrūtākā. Tas bija Bēdu purvs. Tam pāri varēja tikt vienīgi drošsirdis, neatlaidīgs, stipras gribas cilvēks. Vecākā dēla zirgs apstājās pie purva un tālāk negribēja iet. Viņš mēģināja iet kājām, bet zobens bija pārāk smags. Ar katru soli viņš grima dziļāk un dziļāk purvā. Vidējā dēla kariete apgāzās un no tās izkrita naudas maiss, izbira visas monētas, kuras ātri vien nogrima purvā. Kad abi brāļi satikās, viņi apsēdās uz celma un gauži raudāja. Viņi bija vairāk nobēdājušies nekā pats Bēdu purvs.
Bet jaunākais dēls vēl ceļoja, neredzot tam galu. Kad viņam bija grūti, viņš izņēma vēstuli un lasīja. To viņš darīja ļoti bieži. Tēva vārdi viņam deva spēku. Viņš juta, ka ir spējīgs pārvarēt vislielākos šķēršļus. „Dēls, es ļoti tevi mīlu, ticu tev. Tu esi viss, kas man pieder virs zemes. Es esmu lepns par tavu drosmi." Kas jaunākais dēls atkal juta spēku zudumu, viņš atvēra vēstuli un lasīja: „Neko nevar sasniegt bez grūtībām un izturības. Ja tu gribi krietni nodzīvot savu dzīvi un kaut ko tajā arī sasniegt, tev jāiemācās pārvarēt grūtības… Esi drosmīgs, mans dēls. Meklē savā dvēselē un tur tu atradīsi daudz spēka un enerģijas… Es tevi ļoti, ļoti mīlu…"
Cik reizes jaunākais dēls lasīja tēva vārdus, tik viņš atguva spēkus. Un tā viņš pārgāja Bēdu purvu un atradās pie ieejas dzelzs grotā, kurā spīdēja zaļais smaragda akmens. Tad viņš noskūpstīja tēva vēstuli un skaļi iesaucās: „Paldies tev, Tēvs!"

 

Liktens

 

Kā tajā vecajā ķeltu leģendā par putnu, kas metas ar krūtīm pret ērkšķi, izdzied dziesmā savu sirdi un mirst. Tāpēc ka citādi nespēj – tas ir viņa liktenis. Mēs varam apzināties, ka rīkojamies nepareizi, pat pirms mēs to darām, taču šī apzināšanās nespēj ietekmēt vai grozīt iznākumu, vai ne? Ikviens dzied savu dziesmiņu pārliecībā, ka tā ir pati brīnišķīgākā, ko pasaule jebkad dzirdējusi. Vai tu nesaproti? Mēs paši sagādājam sev ērkšķus un nekad neapdomājam, ko tas mums maksās. Un tad atliek tikai ciest sāpes un lūkot sev iestāstīt, ka tas ir to vērts.

 

 

 

Gudrie ir teikuši:

"Esi piesardzīgs - neliec sievietei raudāt... 
Jo Dievs ir saskaitījis ikvienu viņas asaru. 
Sieviete ir radīta no vīrieša ribas. 
Ne no kājas, lai tiktu pazemota. 
Ne no galvas, lai paaugstinātos. 
Bet no sāna, lai būtu Tev līdzās un līdzvērtīga. 
No rokas apakšas, lai tiktu pasargāta, un no sirds puses, lai būtu mīlēta."

 

 

Liek padomāt....

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

 

 

?

Psiholoģijas profesors Maiami universitātē zināja, ka viņa studenti sagaida šausminoši garu noslēguma eksāmenu. Lai nedaudz paspēlētos ar viņu prātiem ( ko gan citu psiholoģijas profesors varētu darīt? ) viņš nolēma noslēguma eksāmenā iekļaut tikai vienu jautājumu.

Viņš vēroja studentu reakcijas, kad tie atvēra ekāmenu un tajā bija tikai viens jautājums.Tie izskatijās atviegloti, bet jautājuma grūtības pakāpe drīz vien nomainija atvieglotās sejas pret rūpju un apjukuma pilnām. Visiem, izņemot vienu studentu. Viņš izlasija jautājumu, pāris reizes noklikšķināja pildspalvu un ātri kautko ierakstija eksāmena lapā. Viņš piecēlās, piegāja pie profesora, pasniedza viņam eksāmenu un aizgāja. Profesors izlasija ko students uzrakstijis, pāris reizes aiz pārsteiguma pamirkšķināja acis, pasmaidija un uzrakstija "100%" eksāmena augšpusē.

Jautājums : Kas ir drosme?

Atbilde : Šī ir drosme.

Злость и ненависть губит всё прекрасное.

Плачешь?
-Плачу...
-Из-за меня?
-Неважно...
-Слез ненадо.
-Почему?
-Все равно я вновь уйду...
-Ну зачем?
-Я ведь такой...
-Опять уйдешь к другой?
-Да уйду...не плач малышка...
-Не вернешься больше?
-Нет глупышка.
-Ты играл со мной признайся?
-Жизнь игра...не удивляйся.

 

86400 latu.....

Iedomājies, tu loterijā esi saņēmis šādu balvu: Katru rītu banka tavā kontā ieskaita 86400 latu. Taču šai spēlei ir savi noteikumi, jo katrai spēlei tādi ir!

Pirmais noteikums ir:
Visu, ko neesi izdevis dienas laikā, banka tev atņem, tu nevari šo naudu tā vienkārši citā kontā ieskaitīt, tu vari to tikai izdot. Bet katru rītu, Kad tu pamosties, banka atver jaunu kontu ar 86400 latu nākošai dienai.

Otrais noteikums ir:
Banka var šo spēli jebkurā brīdī pārtraukt, jebkurā laikā pateikt: Viss ir beidzies. Spēle ir galā. Banka slēdz tavu kontu, un tu nesaņemsi vairs jaunu.

Ko tu darīsi?
Vai tu pirksi visu, ko vēlēsies? Ne tikai priekš sevis, bet ar priekš tiem mīļajiem, kas tev ir blakus? Varbūt pat tiem cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, tā tu naudu neizdosi tikai priekš sevis… Varbūt tu mēģināsi izdot katru santīmu, lai izmantotu šo iespēju, bet varbūt …

Īstenībā spēle ir dzīves realitāte: Katram no mums ir sava "Laika banka"… Mēs tikai to neredzam…

Katru rītu, kad mēs pamostamies, mēs saņemam 86400 sekundes mūsu dzīves, ko dāvina diena, un vakarā, kad aizmiegam, šis laiks tiek mums atņemts… Tas, ko mēs šai dienā nepiedzīvojam, ir pazudis uz visiem laikiem, nogrimis nebūtībā, vakardiena ir pagājusi. Katru rītu šis konts tiek no jauna piepildīts, bet banka var kontu jebkurā laikā slēgt, bez brīdinājuma…

Ko tu katru dienu dari ar savām 86400 sekundēm? Vai tās nav vērtīgākas par tiem 86400 latiem?

SKAISTĀKĀ......

Šeit lasāmviela,kas personīgi man lika aizdomāties...

Brīdinu garš raksts!

Ceru ka jūs arī aizdomāsieties...

Enjoy!

 

 

Kasa bija pati jaunākā un pati skaistākā no piecām māsām. Kasa bija pati skaistākā meitene pilsētā. Pa pusei indiete, ar apbrīnojamu, karstu, kā čūskai lokanu ķermeni un tam pieskaņotām acīm. Kasa bija nepastāvīga, dzīva uguns; gars, iestrēdzis ķermenī, kas nespēj to noturēt. Viņas mati bija melni, gari, zīdaini un tikpat graciozi kā viņas ķermenis. Viņas garastāvoklis varēja būt vai nu pārāk jautrs, vai pārāk nomākts. Kasai neeksistēja nekas vidējs. Daži runāja, ka viņa ir ārprātīga. Tā runāja stulbeņi. Stulbeņi nekad nesaprata Kasu. Vīriešiem viņa bija tikai seksa avots, un tiem bija vienalga, vai viņa ir vai nav jukusi. Bet Kasa dejoja, flirtēja, skūpstījās, bet, kad lieta nonāca līdz seksam, viņa vienmēr, izņemot vienu vai divas reizes, pamanījās izslīdēt un aizbēgt no vīriešiem.

Viņas māsas mēļoja, ka viņa ļaunprātīgi izmanto savu skaistumu, ka viņa ir uzpūtīga muļķe, bet Kasa bija gudra un ar raksturu. Viņa gleznoja, dejoja, dziedāja, veidoja māla figūriņas, bet, kad cilvēki juta dvēseliskas vai ķermeniskas sāpes, dziļi par tiem pārdzīvoja. Viņas prāts vienkārši nebija tāds kā citiem. Viņas prāts vienkārši bija nepraktisks. Māsas apskauda viņu, jo viņa atņēma tām vīriešus, un viņas trakoja, jo Kasai tas viss bija vienalga. Viņai bija ieradums būt maigai pret tiem, kas pēc skata bija atbaidošāki, tā saucamie skaistie vīrieši viņā izsauca riebumu.

- Dūšas nepietiek, – viņa mēdza teikt. – Nekāda plašuma. Viņas izbrauc uz savām elegantajām ausu ļipiņām un labi veidotajām nāsīm… Viena vienīga fasāde, bet iekšpusē tukšums. – Viņas uzskati bija tuvi neprātam. Viņas uzskatus daudzi uzskatīja par neprātīgiem. Viņas tēvs nodzērās un nomira, bet māte aizbēga, atstājusi meitenītes likteņa varā. Vispirms meitenītes nonāca kāda radinieka aizgādībā, bet tas nosūtīja viņas uz klosteri. Klosteris bija draņķīga vieta, īpaši Kasai. Meitenes viņu apskauda, un viņai bieži nācās kauties. Pēc divām tādām kaujām viņas kreisā roka pēkšņi bija vienās rētās, bārdasnaža atstātās. Vēl viņai bija lejupejoša rēta uz kreisā vaiga, bet tā viņas skaistumu nebojāja, bet gan, tieši otrādi, izcēla. Es iepazinos ar viņu bārā "West End" dažas dienas pēc viņas iznākšanas no klostera. Viņa bija jaunāka par savām māsām un tika izlaista pēdējā. Viņa ienāca bārā un mierīgi apsēdās man blakus. Pēc manām domām, es biju visneglītākais vīrietis pilsētā un konkrētajā situācijā tas bija man izdevīgi.

- Iedzersi? – es pajautāju.

- Jā, kāpēc gan ne?

Nedomāju, ka mūsu saruna bija tovakar kaut kādā mērā īpaša, viss slēpās tajā, kā Kasa uzvedās. Viņa vienkārši izvēlējās mani. Viņai garšoja spirtotie dzērieni, un viņa diezgan daudz izdzēra. Viņa neizskatījās pilngadīga, un tomēr viņai pienesa dzērienus. Varbūt viņai bija viltota pase, es nezinu. Katru reizi, kad, atgriezusies no tualetes, viņa apsēdās man blakus, es jutu zināmu lepnumu. Viņa bija nevis vienkārši skaistākā sieviete pilsētā, viņa bija arī skaistākā, kādu es biju jebkad redzējis. Es apskāvu viņu ap vidukli un noskūpstīju.

- Tu domā, ka esmu skaista? – viņa pajautāja.

- Protams. Bet te ir kas cits… vēl kaut kas ārpus tavas ārienes…

- Cilvēki vienmēr vaino mani par to, ka esmu skaista. Tu tiešām domā, ka esmu skaista?

- "Skaista" nav īstais vārds. Tas tikai ļoti mazā mērā raksturo tavu daili.

Kasa sāka rakāties savā somiņā. Es domāju, viņa meklē kabatlakatiņu, bet viņa izvilka no tās garu cepures adatu. Nepaspēju pat aci pamirkšķināt, kā viņa caurdūra ar šo adatu savu degunu nedaudz virs nāsīm. Sajutu šausmas un pretīgumu. Viņa paskatījās uz mani un sāka skaļi smieties. – Joprojām uzskati mani par skaistu? Nu, veci, ko tagad tu domā?

Es izvilku adatu no vinjas deguna un apturēju asinis ar kabatlakatu. Vairāki cilvēki, ieskaitot bārmeni, novēroja šo scēnu. Pēc tam bārmenis pienāca pie mums.

- Skaties tu man, – viņš teica Kasai. – Vēlreiz sāksi ārdīties un izlidosi no šejienes. Man šeit tava pašdarbība nav vajadzīga.

- Ej tak tu dirst, veci! – viņa teica.

- Pieskati viņu, – bārmenis vērsās pie manis.

- Ar viņu viss būs kārtībā, – es atbildēju.

- Tas ir mans deguns, – teica Kasa. – Ko gribu, to ar viņu arī daru.

- Nē, – es teicu, – man tas sāp.

- Tu gribi teikt, ka tev sāp, kad es caurduru ar adatu savu degunu?

- Jā, tieši to es gribu teikt.

- Labi, es vairs tā nedarīšu. Nesatraucies!

Arvien vēl turot lakatiņu pie deguna un smīkņādama, viņa mani noskūpstīja. Kad bārs aizvērās, mēs aizgājām pie manis. Man bija alus, un mēs sēdējām un sarunājāmies. Tajā vakarā es pirmo reizi sapratu, cik viņa ir labsirdīgs un iejūtīgs cilvēks. Viņa atklājās pilnīgi brīvi, taču brīžiem sastomījās un pēkšņi apklusa. Šizofrēniķe. Skaista šizofrēniķe. Kaut kas vai kāds, agrāk vai vēlāk, viņu pilnībā salauzīs. Es cerēju, ka tas nebūšu es. Mēs apgūlāmies gultā, un, kad nodzēsu gaismu, Kasa pajautāja:

- Kad tu gribi? Tagad vai no rīta?

- No rīta, – es teicu un apgriezos uz otriem sāniem.

No rīta es piecēlos, uzvārīju kafiju un pasniedzu to viņai gultā. Viņa sāka smieties:

- Tu esi vienīgais vecis, kuru es zinu, kas atteicās no tā naktī.

- Ir jau labi. Mums tas vispār nav noteikti jādara.

- Nē, pagaidi, tagad es gribu. Ļauj man tikai ātri mazliet atsvaidzināties.

Kasa iegāja vannas istabā un drīz atkal atgriezās. Viņa izskatījās satriecoši, viņas garie, tumšie mati mirdzēja, acis un lūpas mirdzēja, viņa visa mirdzēja… Viņa rādīja savu ķermeni mierīgi, kā labu lietu. Pēc tam ielīda zem palaga.

- Nu, tad uz priekšu, varoni.

Es apskāvu viņu. Viņa skūpstīja aizrautīgi, bet nesteidzoties. Es glāstīju viņas ķermeni, viņas matus. Es iegāju viņā. Viņa bija karsta un stingra. Es sāku lēnām celties un nolaisties, cenšoties pagarināt baudu. Viņas acis raudzījās tieši manējās.

- Kā tevi sauc? – es pajautāju.

- Kāda, pie velna, starpība? – viņa pajautāja.

Es iesmējos un turpināju. Pēc tam viņa apģērbās un es aizvedu viņu atpakaļ uz bāru, bet viņu bija grūti aizmirst. Es nestrādāju un nogulēju līdz diviem dienā, pēc tam piecēlos un izlasīju avīzi. Es gulēju vannā, kad viņa ienāca ar lielu sūkļa gabalu rokās.

- Es zināju, ka tu būsi vannā, – viņa teica. – Tāpēc, dabas bērns, atnesu tev kaut ko, ar ko šo daiktiņu piesegt.

Viņa iemeta sūkli vannā, tieši man virsū.

- Kā tu zināji, ka es būšu vannā?

- Es zināju.

Gandrīz katru dienu Kasa parādījās, kad es biju vannā. Viņa reti kļūdījās, kaut es neievēroju stingru grafiku. Un viņa vienmēr atnesa līdzi gabalu sūkļa. Bet pēc tam mēs mīlējāmies. Dažas reizes viņa man zvanīja naktī un es braucu – savākt viņu no cietuma pret ķīlas naudu. Viņu mēdza aizturēt par žūpošanu un kautiņiem.

- Kuces bērni, – viņa mēdza teikt, – nopērk tev glāzīti un pēc tam uzskata, ka ir ieguvuši tiesības līst tev biksēs.

- Tu pati uzprasies uz nepatikšanām, kad pieņem viņu cienastu.

- Es tobrīd domāju, ka viņi interesējas par mani, nevis tikai manu ķermeni.

- Es interesējos gan par tevi, gan tavu ķermeni. Bet es šaubos, ka vairums vīriešu redz vēl kaut ko citu bez tava ķermeņa.

Es aizbraucu uz sešiem mēnešiem no pilsētas, vazājos tur un šur, pēc tam atgriezos. Tā arī nebiju aizmirsis Kasu, bet mēs bijām par kaut ko sastrīdējušies un es jutu, ka man ir jādodas tālāk, bet, kad atgriezos, uzskatīju, ka viņas vairs nav pilsētā. Es biju nosēdējis bārā "West End" apmēram pusstundu, kad viņa pēkšņi ienāca un apsēdās man blakus.

- Nu, nelieti, redzu, esi atgriezies.

Es pasūtīju viņai dzeramo. Pēc tam paskatījos uz viņu. Viņa bija uzvilkusi kleitu ar augstu apkaklīti. Tādā nekad nebiju viņu redzējis. Zem katras acs rotājās divas kniepadatas ar stikla galviņām. Redzamas bija tikai šīs galviņas, bet pašas adatas bija iedurtas viņas sejā.

- Velns tevi rāvis, joprojām centies sevi izkropļot, ja?

- Nē taču, tas tagad ir modē, muļķīt.

- Tu esi jukusi.

- Es pēc tevis skumu, – viņa teica.

- Tev vēl kāds ir?

- Nē, neviena nav. Tikai tu. Bet es piestrādāju. Par desmit dolāriem. Bet priekš tevis par brīvu.

- Izvelc tās adatas.

- Nē, tas tagad ir modē.

- Man no tā slikti paliek.

- Pilnīgi nopietni?

- Jā, velns parāvis, pilnīgi nopietni.

Kasa lēnām izvilka kniepadatas un ielika tās somiņā.

- Kāpēc tu noniecini savu skaistumu? – es pajautāju, – kāpēc tu nevari vienkārši ar to sadzīvot?

- Tāpēc, ka cilvēki domā, ka tas ir viss, kas man ir. Skaistums – tie ir nieki, skaistums ir pārejošs. Tu nezini, kā tev ir paveicies, ka esi tik kroplīgs. Ja tu patīc cilvēkiem, tad tu zini, ka ne jau par skaistām acīm.

- Labi, – es teicu, – man ir paveicies.

- Es negribēju teikt, ka tu esi neglītenis. Cilvēki vienkārši tikai domā, ka tu esi neglīts. Tev ir apburoša seja.

- Paldies.

Mēs iedzērām vēl pa vienai.

- Nu, un ko tu tagad dari? – viņa jautāja.

- Neko. Nevaru neko iesākt. Nav intereses.

- Man arī. Ja tu būtu sieviete – tu varētu piestrādāt.

- Man negribētos, lai man būtu tik cieši kontakti ar tik daudziem svešiniekiem. Tas nogurdina.

- Tev taisnība. Tas nogurdina, vispār viss nogurdina.

Mēs gājām kopā. Uz ielām cilvēki kā parasti lūrēja uz Kasu. Viņa joprojām bija skaista sieviete, varbūt pat vēl skaistāka nekā agrāk. Mēs nokļuvām pie manis mājās, es atkorķēju pudeli vīna un mēs aizrunājāmies. Mums ar Kasu vienmēr bija viegli runāt vienam ar otru. Vispirms runāja viņa, bet es klausījos, pēc tam runāju es. Mūsu saruna mierīgi ritēja pati savā gaitā. Mums likās, ka mēs kopīgiem spēkiem atrisinām noslēpumainas lietas. Kad mēs atrisinājām kādu ļoti interesantu, Kasa smēja savus īpašos smieklus, kādi piemita tikai viņai, it kā viņa priecātos par uguni. Sarunājoties mēs pievirzījāmies viens otram cieši klāt un saskūpstījāmies. Drīz mēs pavisam iekarsām un nolēmām atlaisties gultā. Un, kad Kasa novilka savu kleitu ar augsto apkakli, es to ieraudzīju – pretīgu, robotu rētu uz viņas rīkles. Tā bija gara un plata.

- Velns lai tevi parauj, sieviete, – es teicu, gulēdams gultā, – velns lai tevi parauj, ko tu esi izdarījusi?

Es pievilku viņu sev klāt un noskūpstīju. Viņa atgrūda mani un sāka smieties.

- Reizēm veči man maksā desmitnieku uz priekšu, es izģērbjos un tad viņi pēkšņi vairs neko negrib. Bet desmitnieks paliek man. Tas ir trakoti jautri.

- Jā, – es teicu, – es vai mirstu no jautrības… Kasa, tu esi kuce, es tevi mīlu, pārstāj pati sevi sagraut, tu taču esi pati dzīvākā no visām tām vecenēm.

Mēs atkal saskūpstījāmies. Kasa bez skaņas raudāja. Es jutu šīs asaras, bet viņas garie, melnie mati bija atrisuši pāri viņas mugurai kā nāves karogs. Mēs apkampāmies un mīlējāmies – lēni, draudīgi, brīnišķīgi.

No rīta Kasa pagatavoja brokastis. Viņa izskatījās mierīga un laimīga. Viņa dziedāja. Es gulēju gultā un klusi baudīju viņas laimi. Beidzot viņa pienāca pie gultas un papurināja mani.

- Celies augšā, nelieti. Atsvaidzini seju un pinci ar aukstu ūdeni un pievienojies dzīrēm!

Todien es aizvedu viņu uz pludmali. Bija parasta diena, laika apstākļi vēl nebija īsti vasarīgi, un tāpēc viss bija lieliski pamests. Pludmales bomži savos kankaros gulēja zālājos mazliet virs smilšainā krasta. Citi sēdēja uz akmens soliņiem un dalīja viens ar otru vientuļu pudeli. Visapkārt lidinājās skaļas bezsmadzeņu kaijas. Vecenes, kam kamiešos bija ap septiņiem-astoņiem desmitiem gadu, sēdēja uz soliņiem un apsprieda nekustamo īpašumu, kas tām bija palicis no vīriem, kurus sen nogalinājis izdzīvošanas ātrums un muļķība. Ar visu to gaiss bija mierīgs, un mēs pastaigājāmies, un valstījāmies zālājos, un daudz nerunājām. Bija vienkārši labi būt kopā. Es nopirku dažas sviestmaizes, kraukšķus un dzērienus un mēs apsēdāmies smiltīs, un paēdām. Pēc tam es apskāvu Kasu, mēs aizmigām un nogulējām apmēram stundu. Un tas bija labāk par seksu. Mēs mierīgi peldējām pa straumi. Pamodušies mēs aizbraucām atpakaļ pie manis, un es pagatavoju pusdienas. Pēc pusdienām es piedāvāju Kasai dzīvot kopā ar mani. Viņa ilgu laiku klusēja, pēc tam lēnām atbildēja:

- Nē.

Es aizvedu viņu uz bāru, pacienāju ar dzērienu un izgāju. Nākamajā dienā es iekārtojos darbā rūpnīcā par saiņotāju un visu nākamo nedēļu strādāju. Es biju pārāk noguris, lai kaut kur izietu, bet piektdienas vakarā tomēr iegāju "West End" bārā. Es sēdēju un gaidīju Kasu. Laiks gāja. Kad biju pamatīgi pievilcies, bārmenis ieteicās:

- Man ļoti žēl par tavu draudzeni.

- Kas par lietu? – es jautāju.

- Piedod, kā tad tā, tu nezini?

- Nē.

- Pašnāvība. Viņu vakar apglabāja.

- Apglabāja? – es pārjautāju. Likās, ka viņa tūlīt-tūlīt ienāks. Kā tad viņas var vairs nebūt?

- Viņu māsas apglabāja.

- Pašnāvība, ja? Bet kā? Pateiksi?

- Rīkli sev pārgrieza.

- Skaidrs. Ielej man vēl vienu.

Es dzēru, kamēr bārs aizvērās. Kasa bija pati skaistākā no piecām māsām, pati skaistākā visā pilsētā. Man izdevās aizbraukt līdz mājām, es visu laiku domāju. Man bija jāuzstāj, lai viņa paliek ar mani, nevis vienkārši jāpieņem šis "nē". Bija taču skaidrs, ka viņai nav vienalga. Acīmredzot, es piedāvāju viņai to pārāk ātri, bez ievada, slinki, pārāk vienaldzīgi. Es biju pelnījis savu un viņas nāvi. Es biju suns. Kaut gan, kāpēc vainot suņus? Es piecēlos, atradu pudeli vīna un diezgan daudz iedzēru. Kasa – pati skaistākā meitene pilsētā bija mirusi. Viņai bija 20 gadu.

Uz ielas sāka taurēt kāda mašīna. Ļoti skaļi un uzstājīgi. Es noliku pudeli un ieaurojos:

- VELNS LAI TEVI PARAUJ, TU KUCES DĒLS, AIZVERIES!

Nakts arvien vairāk pieteica savas tiesības, un es neko nevarēju izdarīt.

Autors: Čārlzs Bukovskis
Tulkojums: Džerijs Šterns

:)

1. Nav vajadzīgs jauns gads, vai jauna pirmdiena, lai sāktu jaunu dzīvi.

2. Īsts draugs ir tas,kura klātbūtnē varu domāt skaļi.

3. Jā, dažkārt pamatoti, bet dažkārt gluži bez pamata uznāk skumjas. Gribas ierakties spilvenos un izraudāties. Skaļi, histēriski, līdz spēka zudumam. Tā gādās. Un pēc tam tu celies un ej, un atkal esi stipra.

4. Dzīvē es sastapu drusciņas no tevis. Es pat īsti netveru tevi. Kāpēc nakts ir tik vientulīga? Saule sasista mazos gabaliņos, kas izbārstīti pa visu debess jumu. Un uz sasistajiem rakstiem lūkojas vientuļš, bāls mēness. Viņš tikai atstaro saules gaismu. Vientuļš, bāls mēness. Viņš pūlas, bet nevar no zvaigznēm savākt sauli.

5. Jaunība nemaz nav nežēlīga. Tā vienkārši vēl nezina, kas visvairāk sāp.

6. Ja nevari to, ko gribi, gribi to, ko vari.

7. Nekad nevar būt tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk.

8. Mīlēt spēj tikai tas, kas pats kādu reizi ir mīlēts, un no visām mākām tā ir visgrūtākā. Tā jāiemācās sūrā dzīves skolā vēl ilgāk nekā klavieru spēle vai svešvaloda, bet, kam nav iedzimta talanta, tas to nekad neiemācīsies.

9. Trakam būt ir skaisti, bet to zina tikai paši trakie.

10. Ir divi: tie, kas visu dzīvi dzīvo, un tie, kas mirst.

11. Stiprs ir nevis tas, kurš nekrīt, bet gan tas, kurš pakritis spēj piecelties.

12. Tu vienkārši esi unikāls, un savā veidā vienīgais.

13. Nav jēgas pārdzīvot par lietām, kuras nevaram mainīt.

14. Viss ir skaists, kamēr nav Tavs!

15. Ir tādi kuri domā, ir tadi kuri dara, ir tādi kuri domā ko darīt, un ir tādi, kas dara ko domā, bet ir vēl vieni kuri domā kā darīt to, kā darīt to ko domā par to ko dara un izlikt to domā uz lapas, tie tad lūk ir tie filozofi.

16. Slēp sāpes klusi zem smaida, kad citi no Tevis asaras gaida!

17. Ja gribi būt gudrs, iemācies saprātīgi jautāt, uzmanīgi klausīties, mierīgi atbildēt un apklust, kad tev vairāk nav ko teikt.

18. Pirms meklē tālumā, pārliecinies vai tas, ko tu meklē nav tev blakus..

19. Kad bija pēdējā reize, kad tu kaut ko darīji pirmo reizi?

20. Tikai tas, kas pats var atsacīties no mīļotā cilvēka, lai tas būtu laimīgs - tikai tas viņu patiesi mīl. /Remarks/

21. Absurds - tā ir subjektīvās loģikas adekvāta attieksme pret objektīvās pasaules neadekvātajām parādībām.

22. Iegaumē: lielās lietas turi atmiņā, bet mazās – uz papīra.

23. Visi ir dzimuši, lai padotos kārtībai, bet retie ir dzimuši, lai kārtību uzstādītu.

24. Nodzīvo dzīvi tā, lai vēlāk nav ko nožēlot.

25. Ja tev liekas, ka situācija uzlabojas - tātad tu kaut ko neesi pamanījis.

26. Nekad nebaidies darīt to, ko neproti! Atceries - Noasa šķirstu būvēja amatieris, profesionāļi būvēja Titāniku!

27. Tāpat neviens Tevi neuzslavēs par to,ka esi dzīvojis godīgi.

28. "A wise girl kisses but doesn't love, listens but doesn't believe, and leaves before she is left.'' M. Monroe

29. Kādam gudrajam vaicāja, - kad ir laime? Gudrais atbildēja - laime ir tad, kad par to nav jādomā.

 

Jāprot sevi novērtēt:

Stāsts par lektoru, kurš pirms semināra izņēmis no maka divdesmit dolāru banknoti un jautājis:
- Kurš vēlas šos divdesmit dolārus?
Pacēlušās vairākas rokas, bet lektors bildis:
- Pirms tos atdodu, man kaut kas jāizdara.
Viņš nikni samīcījis naudas zīmi un jautājis vēlreiz:
- Kurš tagad vēlas šo naudu?
Atkal pacēlušās rokas.
- Un ja es izdarīšu šādi?
Lektors izveidojis no naudas zīmes bumbiņu un sviedis to pret sienu. Kad tā nokrita uz grīdas, lektors to zākājis, mīdījis kājām, tad parādījis auditorijai vēlreiz – sapluinītu un netīru. Viņš atkārtojis jautājumu, un atkal pacēlušās vairākas rokas.
- Nekad neaizmirstiet šo nelielo ainiņu! – lektors sacījis. – Nav svarīgi, kas tiek darīts ar banknoti, tie ir un paliek divdesmit dolāri. Arī dzīvē bieži gadās, ka mūs samīca, saburza, nolād un apvaino – bet mēs joprojām esam tikpat vērti kā pirms tam.