:)

Ejiet rāmi cauri ikdienas kņadai, atceroties, ka miers ir klusumā. Cik vien iespējams, esiet labvēlīgs pret ikvienu cilvēku. Savu taisnību izsakiet klusi, bet skaidri, uzklausot citus – arī viņiem ir savs sakāmais. Izvairieties no skaļiem, agresīviem ļaudīm, viņi rada nemieru.
Nesalīdziniet sevi ar citiem, jo allaž būs lielāki un mazāki cilvēki. Izbaudiet savus panākumus.
Nebaidieties no saviem sapņiem. Bailes dzimst nogurumā un vientulībā. Esiet maigs, bet disciplinēts pret sevi.
Neesiet cinisks pret mīlestību, jo rūgtas patiesības priekšā tā ir tikpat mūžīga kā zāle.
Jūs esat pasaules bērns, ne mazāk svarīgs par kokiem un zvaigznēm, jums ir tiesības šeit atrasties.
Neatkarīgi no cilvēku saprašanas pasaulē viss notiek, kā tam jānotiek. Neraugoties uz darbiem, iecerēm un pasaules skaļumu, esiet mierā ar savu dvēseli, ar neīstumu, grūtībām un nepiepildītiem sapņiem.
Pasaule ir skaista.
Tiecieties pēc laimes!

 

 

Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī

Un kā es to paveikšu? Kopš šī brīža es uzlūkošu visas lietas ar mīlestību. Es mīlēšu sauli, jo tā silda manus kaulus; taču es mīlēšu arī lietavas, jo tās attīra manu garu. Es mīlēšu gaismu, jo tā rāda man ceļu; taču es mīlēšu arī tumsu, jo tā rāda man zvaigznes. Es ar prieku sagaidīšu laimi, jo tādara plašāku manu sirdi; taču es pacietīšu arī skumjas, jo tās atver manu dvēseli. Es atzinīgi saņemšu atlīdzību, jo tā man pienākas; taču nevairīšos no šķēršliem, jo tie pārbauda manus spēkus.
Un kā es runāšu? Es cildināšu savus ienaidniekus un viņi kļūs par draugiem. Es allaž meklēšu iemeslus uzslavām; nekad es nepūlēšos atrast ieganstu tenkām.
Un kā es rīkošos? Es mīlēšu cilvēkus, jo katrā mīt apbrīnojamas īpašības, kaut arī tās var būt apslēptas. Un vairāk par visiem es mīlēšu sevi. Nekad es neļaušu savam prātam sajust ļaunuma un izmisuma pievilcību, drīzāk pacilāšu to ar gadsimtu zināšanām un gudrību.
Kopš šī brīža es mīlēšu visu cilvēci, jo man nav laika nīst, man ir tikai laiks mīlēt.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību, un viss man izdosies.

 

 

Jaukais zēns!

Vilciens sāka kustēties. Tajā bija dažādu vecumu cilvēki, pārsvarā strādnieki un jaunieši, kuri devās uz skolu. Netālu no loga apsēdās vecs vīrs ar savu trīsdesmitgadīgo dēlu. Tikko kā vilciens sāka kustēties, dēls piepildījās ar prieku un saviļņots vērās ainavā aiz loga.
"Redzi, tēt, ainava tik ātri mainās, zaļie koki paslīd viens otram garām, tas ir tik skaisti!" Šāda uzvedība no trīsdesmitgadīga vīrieša lika pārējiem justies savādi. Ļaudis sāka kurnēt par dēla uzvedību. "Šis cilvēks liekas nedaudz jucis", nočukstēja jaunlaulāto pāris viens otram.
Pēkšņi sāka līt…. Lietus lāses krita ceļotājiem virsū pa atvērto logu. Trīsdesmitgadīgais vīrietis sāka priecāties un teica: "Tēt, paskaties cik burvīgs ir lietus!"
Jaunlaulātā pāra sievai dažas piles uzpilēja bojājot tās gaišo kostīmu.
Jaunā sieviete pēkšņi neizturēja: "Vai jūs neredzat? Tas ir parasts lietus – katru dienu ir tāds šajā klimatā! Ja jūsu dēls nejūtas labi, viņš jānogādā pēc iespājas ātrāk garīgās veselības medicīnas iestādē… lai netraucē ļaudīm turpmāk!"
Vecais vīrs vilcinājās, apdomāja atbildi un klusinātā balsī sāka stāstīt: "Mēs ar viņu tieši šobrīd braucam no medicīnas iestādes… Manu dēlu no rīta izrakstīja… Viņš bija akls no dzimšanas, pagājušajā nedēļā viņš atguva redzi, tādēļ lietus un daba ir jaunums viņa acīm… Lūdzu piedodiet mums par sagādātajām neērtībām…"

 

Ubags...

 

Ubags sēdēja ceļa malā vairāk par trīsdesmit gadiem. Vienu dienu garām gāja svešinieks.
"Nepažēlo sīknaudu!", nomurmināja ubags, mehāniski pastiepis cepuri.
"Man nav ko Tev dot," atbildēja svešinieks un jautāja, "kas tas ir uz kā Tu sēdi?"
"Nekas," atbildēja ubags, "tikai veca kaste, sēžu uz tās cik vien sevi atceros."
"Vai esi kādreiz ieskatījies iekšā?", jautāja svešinieks.
"Nē," atbildēja ubags, "kāda jēga?"
"Paskaties iekšā!" uzstāja svešinieks.
Ubags atvēra kasti.
Ar izbrīnu, neticību un sašutumu ubags atklāja, ka kaste līdz malām piepildīta ar zeltu.
Ieskaties sevī, jo katrs, kurš meklē neizskadrojamo dzīvības prieku un nesatricināmo mieru, kurš nāk ar to, kas meklē drošību, mīlestību un mieru pasaulīgos sīkumos ir tāds pats ubags ceļa malā.

 

No rīta :)

 

Un joprojām rīts ir mans vismīļākais laiks, kad pasaule vēl guļ, bet Zeme jau mostas. Tā ir mūzika, kas rodas klusumā – putnu čalas, lapu čaboņa vējā un sapņos iegrimušo cilvēku elpošana. Tad pasaule ir īsta – nav samākslotu smaidu, nepatiesu runu un viltotas steigas. Viss ir tik vienkārši un skaisti. Tādos brīžos cilvēki ir cilvēki – bez maskām. Un man tas tik ļoti patīk, jā, man patīk, kādi ir cilvēki, kad tikko ir pamodušies – izpūruši un patiesi; man patīk kafijas smarža rītos, kad tā vēl nav sajaukusies ar ikdienas automobīļu izplūdes gāzēm un meliem; un man patīk vēl tik daudz lietu un darbību, kas noris no rītiem. Kādēļ? Katra jauna diena ir sākums, sākums kaut kam labākam, tā ir dota, lai kaut ko izmainītu, lai būtu labāk. Lai cilvēki būtu cilvēki – tādi, kādi viņi ir, tādi, kādi viņi vēlās būt – vienkārši un patiesi. Lai dzīve būtu dzīve, nevis leļļu teātris. Kāds varbūt teiks – pasauli nevar izmainīt. Atbilde ir vienkārša – sāc ar sevi un savu pasauli! Jo tieši Tu, mans dārgais draugs, esi daļa no mums visiem.

 

 

 

Katrs no mums...

Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli trauki, kas bija iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.

Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš avota malā uzrunāja sievieti.

«Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.»

Vecenīte pasmaidīja: «Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma mājas izpušķošanai.»

Katram no mums ir kāds unikāls defekts. Bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi tik interesantu un vērtīgu. Jums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, meklējot viņos labo.

 

 

Brīnums

Maza meitenīte iegāja savā guļamistabā un izvilka no savas paslēptuves skapja dziļumos stikla burciņu. Viņa no tās izvilka sīknaudu un ļoti rūpīgi to saskaitīja. Trīs reizes, lai būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka ir saskaitījusi pareizi. Šeit nebija iespēju kļūdīties.
Uzmanīgi ielikusi monētas atpakaļ burciņā un aizskrūvēdama to, viņa izlavījās pa mājas durvīm un viena pati veica 6 kvartālu garo ceļu uz Rexall aptieku ar lielā un sarkanā Indiāņu Šerifa zīmi virs durvīm.
Meitenīte pacietīgi gaidīja, kamēr aptiekārs viņai pievērsīs uzmanību, bet tieši tobrīd vīrietis bija ļoti aizņemts. Tesa mīņājās uz vietas, lai radītu kaitinošu troksni. Nekā. Viņa iztīrīja savu rīkli ar vispretīgāko skaņu, kādu prata radīt. Tas neko nedeva. Tad viņa paņēma 25 centu monētu no burciņas un sāka to sist pret stikla trauciņu. Tas nostrādāja!
„Un ko tu gribi?", aptiekārs jautāja nokaitinātā balsī. „Es runāju ar savu brāli no Čikāgas, kuru es neesmu saticis mūžību", viņš turpināja, nemaz nesagaidot atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
„Nu, es gribu ar jums parunāt par manu brāli", teica Tesa tajā pašā nokaitinātajā tonī. „Viņš ir ļoti, ļoti slims. Un es gribētu nopirkt brīnumu."
„Kā, lūdzu?", izbrīnīti jautāja aptiekārs.
„Viņa vārds ir Andrejs un viņam ir kaut kas slikts, kas aug galvā. Mans tētis saka, ka tikai brīnums spēj viņu glābt. Tāpēc es gribu zināt- cik maksā brīnums?"
„Mēs šeit nepārdodam brīnumus, meitenīt. Man ir žēl, bet es nekādi nespēju Tev palīdzēt." aptiekārs teica, drusku nopūšoties.
„Paklau, man ir nauda, ko samaksāt. Ja ar to nepietiks, es sameklēšu pārējo. Lūdzu, tikai pasakiet, cik brīnums maksā."
Aptiekāra brālis bija labi ģērbies vīrietis. Viņš notupās pie meitenītes un jautāja- „Kādu brīnumu tavam brālim vajag?"
„Es nezinu," Tesa atbildēja, asarām lēni raušoties acīs. „Es tikai zinu, ka viņš ir ļoti slims un mamma saka, ka ir vajadzīga operācija. Bet mans tētis nevar par to samaksāt, tāpēc es gribēju lietot savu naudu."
„Cik daudz naudas tev ir?" jautāja vīrietis no Čikāgas.
„Dolārs un 11 centi" Tesa atbildēja tik tikko dzirdami. "Tā ir visa nauda, kas man ir, bet es varu dabūt vēl, ja tas ir nepieciešams."
„Kas par sagadīšanos!" vīrietis smaidīja. „Dolārs un 11 centi- tieši tik maksā brīnumi maziem brālīšiem."
Viņš paņēma viņas naudu vienā rokā un otrā satvēra viņas dūraini. „Aizved mani uz savām mājām. Es gribu redzēt tavu brālīti un satikt tavus vecākus. Apskatīsimies, vai man ir brīnums, kurš tev ir nepieciešams."
Labi ģērbtais vīrs bija Karltons Armstrongs, ķirurgs, kurš bija specializējies neiroķirurģijā. Operācija tika veikta bez maksas un jau pēc neilga laika Andrejs bija atgriezies mājās un jutās ļoti labi.
Mamma un tētis laimīgi stāstīja par notikumu ķēdi, pateicoties kurai, viss atkal ir kārtībā. „Tā operācija" Tesas mamma čukstēja, "bija īsts brīnums. Es prātoju, cik tā varētu izmaksāt?"
Tesa smaidīja. Viņa zināja, ka šis brīnums maksāja tieši vienu dolāru un vienpadsmit centus. Un vēl maza bērna ticība.

No angļu valodas tulkojusi Laura Rumbeniece

 

 

Kas tomēr ir svarīgākais?

 

Kādam bagātam un varenam karalim bija trīs dēli. Vecākais bija apdāvināts ar lielu fizisko spēku, viņš bija nosvērts, brīžiem augstprātīgs un uzpūtīgs. Vidējais dēls bija ātras dabas un inteliģents, bet mantkārīgs un pašpārliecināts. Trešais – visjaunākais, kaut arī bija mīļš,ātrs un atjautīgs, tomēr patstāvīgi bija vecāko brāļu izsmiets. Viņiem jaunākais brālis bija kā bērns, viņi pilnībā nerēķinājās ar viņu. Karalis, būdams gados vecs, apzinājās, ka viņam no savu dēlu vidus jāizvēl mantinieks.
Kādu dienu karalis pasauca dēlus pie sevis. Viņš teica: „Mani dēli, viens no jums būs mans mantinieks, bet es mīlu jūs visus vienādi un nezinu, kuru no jums izvēlēt. Tāpēc es nolēmu, ka mans mantinieks kļūs tas, kurš atnesīs man zaļo smaragda akmeni. Tas tiek sargāts dzelzs grotā ziemeļvalstī." Brāļi sastinga. Zaļais smaragda akmens bija visu bruņinieku sapnis. Līdz šim neviens no tiem, kuri devās meklēt šo akmeni, nav atgriezušies.
„Es dodu jums trīs dāvanas, kuras varēs jums palīdzēt. Lūk, mans spēks, šī zobena asmeni nevar salauzt", teica karalis, noliekot uz galda zobenu ar spīdošu asmeni.
„Šeit ir zelta monētas, kam tās piederēs, tas būs visbagātākais cilvēks virs zemes", teica karalis, noliekot blakus zobenam lielu monētu maisu.
Pēc tam viņš izņēma aploksni un teica: "Šajā konvertā ir vēstule, kurā ir visi vārdi, kādus es jums noteicu no jūsu dzimšanas brīža līdz pat šai dienai. Izvēlieties."
Vecākais dēls paņēma zobenu, vidējais – monētas, bet jaunākajam atlika vien vēstule. Nākošās dienas rītā viņi devās ceļā. Vairākus mēnešus viņi pārvarēja dažādus šķēršļus un visbeidzot nonāca pie visgrūtākā. Tas bija Bēdu purvs. Tam pāri varēja tikt vienīgi drošsirdis, neatlaidīgs, stipras gribas cilvēks. Vecākā dēla zirgs apstājās pie purva un tālāk negribēja iet. Viņš mēģināja iet kājām, bet zobens bija pārāk smags. Ar katru soli viņš grima dziļāk un dziļāk purvā. Vidējā dēla kariete apgāzās un no tās izkrita naudas maiss, izbira visas monētas, kuras ātri vien nogrima purvā. Kad abi brāļi satikās, viņi apsēdās uz celma un gauži raudāja. Viņi bija vairāk nobēdājušies nekā pats Bēdu purvs.
Bet jaunākais dēls vēl ceļoja, neredzot tam galu. Kad viņam bija grūti, viņš izņēma vēstuli un lasīja. To viņš darīja ļoti bieži. Tēva vārdi viņam deva spēku. Viņš juta, ka ir spējīgs pārvarēt vislielākos šķēršļus. „Dēls, es ļoti tevi mīlu, ticu tev. Tu esi viss, kas man pieder virs zemes. Es esmu lepns par tavu drosmi." Kas jaunākais dēls atkal juta spēku zudumu, viņš atvēra vēstuli un lasīja: „Neko nevar sasniegt bez grūtībām un izturības. Ja tu gribi krietni nodzīvot savu dzīvi un kaut ko tajā arī sasniegt, tev jāiemācās pārvarēt grūtības… Esi drosmīgs, mans dēls. Meklē savā dvēselē un tur tu atradīsi daudz spēka un enerģijas… Es tevi ļoti, ļoti mīlu…"
Cik reizes jaunākais dēls lasīja tēva vārdus, tik viņš atguva spēkus. Un tā viņš pārgāja Bēdu purvu un atradās pie ieejas dzelzs grotā, kurā spīdēja zaļais smaragda akmens. Tad viņš noskūpstīja tēva vēstuli un skaļi iesaucās: „Paldies tev, Tēvs!"

 

Liktens

 

Kā tajā vecajā ķeltu leģendā par putnu, kas metas ar krūtīm pret ērkšķi, izdzied dziesmā savu sirdi un mirst. Tāpēc ka citādi nespēj – tas ir viņa liktenis. Mēs varam apzināties, ka rīkojamies nepareizi, pat pirms mēs to darām, taču šī apzināšanās nespēj ietekmēt vai grozīt iznākumu, vai ne? Ikviens dzied savu dziesmiņu pārliecībā, ka tā ir pati brīnišķīgākā, ko pasaule jebkad dzirdējusi. Vai tu nesaproti? Mēs paši sagādājam sev ērkšķus un nekad neapdomājam, ko tas mums maksās. Un tad atliek tikai ciest sāpes un lūkot sev iestāstīt, ka tas ir to vērts.

 

 

 

Gudrie ir teikuši:

"Esi piesardzīgs - neliec sievietei raudāt... 
Jo Dievs ir saskaitījis ikvienu viņas asaru. 
Sieviete ir radīta no vīrieša ribas. 
Ne no kājas, lai tiktu pazemota. 
Ne no galvas, lai paaugstinātos. 
Bet no sāna, lai būtu Tev līdzās un līdzvērtīga. 
No rokas apakšas, lai tiktu pasargāta, un no sirds puses, lai būtu mīlēta."

 

 

Liek padomāt....

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

 

 

?

Psiholoģijas profesors Maiami universitātē zināja, ka viņa studenti sagaida šausminoši garu noslēguma eksāmenu. Lai nedaudz paspēlētos ar viņu prātiem ( ko gan citu psiholoģijas profesors varētu darīt? ) viņš nolēma noslēguma eksāmenā iekļaut tikai vienu jautājumu.

Viņš vēroja studentu reakcijas, kad tie atvēra ekāmenu un tajā bija tikai viens jautājums.Tie izskatijās atviegloti, bet jautājuma grūtības pakāpe drīz vien nomainija atvieglotās sejas pret rūpju un apjukuma pilnām. Visiem, izņemot vienu studentu. Viņš izlasija jautājumu, pāris reizes noklikšķināja pildspalvu un ātri kautko ierakstija eksāmena lapā. Viņš piecēlās, piegāja pie profesora, pasniedza viņam eksāmenu un aizgāja. Profesors izlasija ko students uzrakstijis, pāris reizes aiz pārsteiguma pamirkšķināja acis, pasmaidija un uzrakstija "100%" eksāmena augšpusē.

Jautājums : Kas ir drosme?

Atbilde : Šī ir drosme.